input.txt

Teciņus tecēju
Aitiņu stallī:
Zināju, pādītei
Zeķītes vajag.

Steigusies tautu meita
Pie tā mana bāleliņa:
Pus aitiņas nocirpusi,
Palaidusi tīrumā.

Ai, vilciņ, garkājīti,
Palaid rikšus silmaliņu,
Tur aizdzina ciema gani
Div' pulciņi balt' aitiņu.

Aunies kājas, vilka bērns,
Lēksim sila gabaliņu,
Tur ganīja ciemu gani
Dūnezera maliņā.
Ķersim vienu aveniņu
Ar visiem radziņiem,
Ar visiem radziņiem,
Ar visiem nadziņiem.
No nagiem kungiem kurpes,
No ausīm naudas maki;
No avina radziņiem
Ģēģerim stabulītes.

Apsedz mani, tautu meita,
Ar savām villainēm,
Es tavām aitiņām
Citu gadu sienu pļaušu.

Kur, vilciņ, tu tecēsi
Basajām kājiņām?
- Uz siliņu aiz mežiņa
Pie baltām aitiņām.

Aitiņ, mana bērbaliņa,
Pušķo manu augumiņu:
Es pušķoju tavu kūti
Jāņu dienas vakarā.

Kas grib baltas villainītes,
Ganiet aitas Jāņu nakti:
Jāņu nakti zelta rasa,
Aitas baltas balināja.

Liela migla, liela rasa
Liela meža maliņā;
Tur es dzīšu sav` aitiņu
Pašā Jāņa vakarā.

Jānīts mans, Jānīts mans,
Es Jānīša līgaviņa:
Jānīts manas aitas gana,
Es Jānīšam cimdus adu.

Kur mēs, divi nabadziņi,
Tabaciņu glabāsim?
Vilks apēda aveniņu
Ar visiem radziņiem.

Vilciņš kliedza, vilciņš brēca,
Vilkam bērni nosaluši;
Kur nu būs jēru zagļi,
Aitu bērnu rājējiņi?
Alus guļ muciņā
Nosirmoj`šu muguriņu;
Gaida savus dzērājiņus
Pulciņā satekam.

To sacīja apinītis,
Kubulā laizdamies:
Vecajiem dziesmu nest,
Jauniem bungas rībināt.

Es redzēju div' bitītes
Silāi alu brūvējam:
Pie celmiņa seiju lika,
Caur saknīti tecināja.
Piecas mucas salda alus,
Seija krāca krācamā.

Dzer par labu, ne par ļaunu
Uz pādītes veselību,
Ietecini alutiņu
Ozoliņa kanniņā.

Uz ūdeņa laizdamies,
Apiņotu alu dzēru,
Lai iet mana dvēselīte
Kā apiņa galvenīte.

Dzeram, brāļi, šodieniņ
Ar ozola kanniņām,
Ieš' vasaru Jelgavā,
Pirkš' sudraba biķerīti.

Ūsiņš dara alutiņu
Kumeliņa pēdiņā;
Es tecēju alu dzert,
Viņš ar kausu mugurā.

Cep, māmiņa, kviešu maizi,
Dar' tētiņ alutiņu:
Nu pārnāca tava saime,
Vasariņu palaidusi.

Kālab alu nedzerat,
Kālab man nedodat?
Vai es miežus negrābstīju,
Vai vārpiņas nelasīju?

Dzert man miežu alutiņu,
Nelaistīt plāniņē;
Lasīt man miežu vārpas,
Nemīņāt kājiņām.

Vīri guļ dienas vidu,
Sievas lasa miežu vārpas;
Eit', vīriņi, paguļat,
Sievas dzers alutiņu.

Viena pate miežus pļāvu,
Viena vārpas nolasīju;
Kad bāliņš alu taisa,
Piln' istaba dzērājiņu.

Šādi tādi klinklāviņi
Izdzer manu alutiņu;
Kur tie mani paša bērni,
Miežu vārpu lasītāji?

Dzerat, puiši, pa puskausa,
Meitas pilnu biķerīti:
Meitām līka muguriņa,
Mieža vārpas salasot.

Es šķitos al's nedzert,
Sīkas vārpas lasīdama;
Sīcin sīka sīkas vārpas,
Reibin reiba apinītis.

Pilna vīra sieva biju,
Pilnu dzēru biķerīti;
Kad iegāju druviņē,
Pilnu darbu nodarīju.

Dod man alus nodzerties
Jele zīles nadziņā;
Es mācēju miežus pļaut
Celmojāi līdumā.

Ai, bitite vīvuliņa,
Ko mēs divi darijam?
Dzēram miežu alutiņu,
Dārziņāi guledami.

Eita, viesi, sētiņā,
Nava vairs alutiņa:
Pusmucīte, gabaliņš,
Lai stāv rītu paģirām.

Nu uz māju, nu uz māju,
Ko še vaira darīsim:
Ne tēvam brandavīna,
Ne ar` mieža alutiņa.

Kur sēdos, nesēdos,
Sēdos galda galiņā:
Lai ies kanna, kur iedama,
Noies galda galiņā.

Klips, kanniņa, klaps, kanniņa,
Tu pie manis, es pie tevis:
Tu pie manas galvas ķēri,
Es pie tavas turētavas.

Es uzgāju trīs bitītes
Silē aku brūvējam;
Dodat manim nodzerties
Sudrabiņa kanniņā!

Dodi alu, Jāņa tēvsi,
Tad augs mieži uz akmeņa;
Ja nedosi, tad neaugs
Ne druviņas vidiņā.

Re, kur nāk alus kanna,
Pa pagalmu līgodama;
Kurš grib miežu alutiņu,
Lai godāja Jāņu tēvu.

Padarīju alutiņu,
Jāņu dienu gaidīdama;
Pats Jānīts raugu lika,
Medū rokas mērcēdams.

Jāņu tēti, Jāņu tēti,
Tavu saldu alutiņu:
Vienu malku nodzēros,
Visas krūtis norībēja.

Jāņa tēvs alu dara
No līduma miezīšiem;
Pēterītis raugu lika
No trīs ošu lapiņām.

Miezīts kūla apenīti,
Aiz matiem turēdams:
Kam tas vīru dancināja
Pašā Jāņu vakarā.

Aiz kalniņa miežus sēju,
Lai vārniņas nenoēd;
Es Jāņiem alu daru
Kumeliņa pēdiņā.

Dar`, bāliņ, miežu alu,
Dod Jānim padzerties;
Šogad mieži trekni auga,
Alus rūga putodams.

Dod, Dieviņi, miežiem augt
Jāņa tēva tīrumā:
Tas mums deva alu dzert,
Jāņu nakti līgojot.

Vilciņš alu padarīja,
Savu radu gaidīdams;
Visas purvu purvmalītes
Šļaukstēt vien šļaukstējās.

Vilciņš, misas pasmeķējis,
Visus purvus izdancojis;
Kaut dabūtu alutiņu,
Kokiem saknes izspārdītu.

Vilciņš alu padarīja,
Lapsa dedza brandavīnu:
Tis gribēja šoruden
Savus bērnus godināt.

Es atradu div' bitites
Silēi alu brūvejot;
Dod, bitite, nodzerties
Zaļā ziedu krūziņā.

Iesēju div` graudus
Dzeltēnus miežus;
Padaru div` mucas
Sald` alutiņu.

Miķelītis man sacīja,
Dari mīkstu alutiņu;
Ko darīšu, Miķelīti,
Trīs graudiņi vārpiņā.

Līka, līka miežu vārpa,
Melna bārda pļāvējam;
Lai Dievs deva brūveram
Tādu melnu alutiņu.

Ak tu, sila Miķelīti,
Tavu saldu alutiņu:
Vienu malku nodzēros,
Visas krūtis nodimdēja.

Galdam kājas nolīkušas,
Kas tās līkas nolocīja?
To darīja tīra maize,
Mans brūvēts alutiņš.

Ai bitīte, vīvuliņa,
Ko mēs divi darījām?
Dzērām miežu alutiņu,
Dārziņā gulēdami.

Jānīts nāca no kalniņa,
Alus kannu rociņā,
Alus kannu rociņā,
Jāņu zāles padusē.
Arājam melnas kājas,
Tīrumiņu staigājot;
Tur uzauga zelta graudi
Kuplajās vārpiņās.

Stalti mūsu bāleliņi,
Melnas zemes arājiņi,
Baltas maizes pļāvējiņi,
Sūra darba darītāji.

Rudzīt`s meta zelta vilni
Lielajā tīrumā,
Arājs prieka nevarēja,
Maliņā stāvēdams.

Es redzēju Daugavā
Zelta arklu līgojam;
Sit, vilnīti, maliņā,
Te būs daiļis arājiņš!

Trīs gadi tētis
Līdumu līda,
Jauno dēliņu
Gaidīdams.

Dravenieka dēliņami
Vaska cimdi rociņā;
Lai tam būtu vaska cimdi,
Kad viņš būtu arājiņš.

Saule, saule, zeme, zeme
Ar arāju saderēja;
Nav saulīte uzlēkusi,
Jau arājs tīrumā.

Dodiet man četri zirgi,
Četras labas ecēšiņas,
Lai es braucu tīrumā
Velēniņu līdzināt.

Sieru, pienu ganiņam,
Arājam siera sulu:
Kam apara papuvīti
Melnajām velēnām.

Arājiņa līgavai
Sudrabiņa sakte mirdz;
Dravenieka meitiņai
Zelts spīdēja vaiņagā.

Neba maize pati nāca 
Mana brāļa sētiņā;
Es aiznesu brokastiņu,
Jau sirmīši nosvīduši.

Lai bij slinki, kas bij slinki;
Mūsu puiši - tie bij slinki:
Papuvīte neecēta,
Visi darbi nedarīti.

Kauna lieta, smiekla lieta:
Smilgas auga tīrumā.
Tā, bāliņ, tava vaina,
Kam tu smalki neecēji!

To par bēdu neturēju,
Ka man nava arājiņa:
Sēju rudzus, sēju miežus,
Ecēj` pati dziedādama.

Aiz bitēm nevarēju
Artu iet tīrumā;
Mana paša vaina bija,
Zemu dēju ozoliņ'.

Aramāi zemītē
Šūpulīti nekarat:
Aramāi zemītē
Zelta nauda apakšā.

Ar bititi arti gāju
Zaļajā dzedziedā;
Astra stīgu spandu griezu,
Vasku lēju lemesnicu.

Ar bititi arti gāju,
No smildziņas arklu šķēlu,
No sarkana āboliņa
Iemauktiņus darinaju.

Arājs tika tev, māsiņ,
Ne īstais arājiņš:
Tika krogu dzērājiņš,
Ceļa malu gulētājs.

Manis mīļis arājiņis
Medutiņa saldumiņu;
Gan tu tapsi dzīvodams
Alutiņa rūgtumiņu.

Visi ļaudis tā sacīja,
Ka man mazs arājiņš;
Pate arklu ienesīšu
Lielajā tīrumā.

Ar bititi arti gāju,
Smilgu šķēļu lemesnicu,
No smalkā āboliņa
Dzeņaukstiņas darinaju.

Ar bititi es aparu
Visus tēva tīrumiņus,
Ar skudriņu mellaciti
Visus līdzi noeceju.

Dravinieka bāliņam
Vaska cimdi rociņā;
Arajiņa bāleliņš
Smilšojāmi kājiņām.
Skaisti, skaisti noziedēja
Vējā liekta ābelīte;
Tāļi, tāļi aizprecēja
Peļamo mātes meitu.

Es to tautu kumeliņu
Caur ābeļu birzi braucu;
Ābelēm sīki zari,
Plosa tautu kumeliņu.

leva zied ar ābeli
Vienā dārza stūrītī:
levai bija balti ziedi,
Ābelei sudrabiņa.

Kalnā zied ābelīte
Sidrabiņa ziediņiem;
Sidrabiņa ziedi birst
Uz sarkana āboliņa.

Kalnā zied ābelīte
Ar sudraba ziediņiem.
Sudrabiņa ziedi zied
Būs sarkani āboliņi.

Ai, zaļā bērzu birze,
Tavu skaistu vainadziņu!
Ak tu, meža ābelīte,
Tavu skaistu āboliņu!

Bitīt' skrēja vakarā
Caur ābēļu līdumiņ',
Zīda groži, vaska loki,
Ābolaini kumeliņi.

Bitīt' spārnus šķindināj'
Garam manu augumuņ';
Dies dos tev nošķindēt
Gar ābeļu ziediņiem.

Ziedi balta, ābelīte,
Es paklāšu villainītes,
Lai birst tavi balti ziedi
Uz manām villainēm.

Ziedi balti, ābelīte,
Novadiņa maliņā:
Vējiņš tavus baltus ziedus
Pār novadu putinās.

Kupli auga ābelīte
Novadiņa maliņā;
Pa novadu meitas nāca
Piektu rītu puškus lauzt.

Piln' āboļu ābelīte
Mana ceļa malināi;
Pa viename nalasīju,
Pie māminas aiziedama.

Ābelei zelta ziedi
Ziedēj' purva lejiņā;
Kad tev bija zelta ziedi,
Kam neziedi kalniņā?

Ar bititi arti gāju,
Smilgu šķēlu lemešam;
Dieva dēli spandas vija,
Ābelziedus lasidami.

Traki bija Leišu kungi,
Bitit' bāze ūdenī.
Nāc, bitite, kaltejies
Man' ābeļu dārziņā.

Ziedi, ziedi, ābelīte,
Kas kaiš tevim neziedēt?
Ne kait tevim rīta salnas,
Ne ziemeļa auksti vēji.

Balta zied ābelīte
Jūras kāpas maliņā.
Pūš vējiņš, birst ziediņi
Zēģelnieka laiviņā.

Balti zied ābelīte
Papuvītes maliņā.
Kā tā balti neziedēs
Aramā zemītē?

Ziedi balta, ābeļīte,
Papuvītes maliņā:
Jauni puiši, art iedam,
Appušķoja cepurīti.

Es savam brālīšam
Skaistu kreklu izrakstīju:
Lai tas manīm linus deva
Pilnu pūru pielocīt.

Ekur vīri ko padara,
Mani balti bālelini:
Kumeļā sēdēdami,
Dzeni laida ozolā.

Pulciņā, pulciņā,
Bāleliņi, pulciņā!
I bitītes medu nes,
Pulciņā strādādamas.

Es neiešu tautiņās
Bez trejādu bāleliņu:
Tēva brāļa, mātes brāļa,
Mana īsta bāleliņa.

Brāļ`, mani brālīši,
Es brāļu māsa;
Kā liepa līgoju
Brālīšu vidū.

Viena pate es māsiņa,
Man deviņi bāleliņi;
Man deviņi bāleliņi
Kā tie rīta auseklīši.

Īstais brālīti,
Ved māsu dancot,
Trīs reizes apgriez,
Dod tautu rokās!

Mauc, brālīt, baltus cimdus,
Ved māsiņu dancināt,
Lai māsai baltas avis,
Visu mūžu dzīvojot.

Guli, guli, bāleliņi,
Vējš nolauza ozoliņu;
Kam neņēmi garu cirvi,
Kam zariņus neapcirti?

Tais`, brālīti, dzelžu ratus,
Ar ko mani vizināt,
Ar ko mani vizināt,
No tīruma rijiņā,
No tīruma rijiņā,
No klētiņas sudmalās.

Deviņ' ir ošam zari,
Devītā Saule lēca;
Deviņ' ir man bāliņi,
Devīts kunga karavīrs.

Velc, bāliņ, trejus svārkus,
Tev trejadas audejiņas:
Auž māmiņa, auž līgava,
Auž bitite ozolā.

Brālīts mans dravinieks,
Es māsiņa kā bitīte;
Kā bitīte vīvināju
Brāleliņa pagalmā.

Kur tu iesi, bāleliņ,
Baltas kājas audamies?
-Ieš', māsiņ, siliņā
Bitītei doru cirst.

Cēlās agri tā bitīte,
Vēl agrāki bāleliņi;
Tāļu gāja tā bitīte,
Vēl tāļāki bāleliņi.

Ai dieviņi, ai dieviņi -
Brālīts mani godināja:
Pirmo reizi kūmās lūdza,
Liek manā vārdiņā.

Lec, saulīte, rītā agri,
Sildi koku galotnītes:
Brālīšam vasku cimdi,
Rokas sala ozolā.

Dūmi kūp siliņā,
Atskrien bite raudādama:
Tur sadega brāliņam
Simts rakstītu ozoliņu.

Kur tu iesi, bāleliņ,
Baltas kājas audamies?
- Ieš', māsiņ, pār Daugavu
Zelt' ozolu darināt.
Kur tu iesi, vecais tēv,
Ar to bišu sētaviti?
- Pār Daugavu bišu sēt
Jaunu puišu dējumos.

Gara diena bāliņam,
Gar' eglīti dzenījot:
Tautu meita, ne māsiņa
Vēli nesa launadziņu.

Strauja teki Daugaviņa
Gar bāliņa namdurvīm;
Tā nes daiļus ozoliņus
Ar visām bitītēm.

Ai brālīti, kur tu biji,
Visu dienu strādājot?
-Siliņā pie bitītēm
Medutiņu apskatīt.

Zinu, zinu, bet neteikšu,
Kur aizgāja div' bāliņi:
Lūku plēst, dzeiņu vīt, 
Ozoliņu darināt.

Pļāvējiņi, bāleliņi,
Kam jūs pļaujat āboliņu:
Āboliņam zieda laiks,
Bitītēm medus laiks.

Jēkab, brāli, ozoliņ,
Vēl mēs divi bārsamies:
Jau skaidiņas sapuvušas, 
Vēl bitītes neielien.

Es gribēju ar bāliņu
Līdzi kāpti ozolā;
Aizsameta vilānīte
Ozoliņa zariņā.

Ozols gāja pa Daugavu
Ar visām bitītēm;
Ņem, brālīti, liepas laivu,
Sadzen bites draviņā!

Bāliņ, tavu drošu sirdi, 
Tavu gudru padomiņu:
Dziedādamis nosalaidi
No smuidrā ozoliņa.

Kas man kait nenesāt
Melnus svārkus, zābaciņus?
Man bitite svārkus šuva,
Sētmalā guledama.

Kur tu iesi, veco brāli,
Ar to bišu sētuvīti?
-Silā iešu bišu sēt
Jaunajiem bālīniem.

Ko, brāliti, tu dariji
Visu dienu bērztalāja?
-Bititēm namu daru,
Līdz zemiti rakstidamis.
Priedes vien, egles vien
Mana ceļa maliņā,
Viena pati bērzu birze
Zeltītām lapiņām.

Aiz Daugavas balti bērzi
Sudrabiņa lapiņām;
Tur aizveda mūs` māsiņu
Sudrabiņa kalējam.

Bērziņš auga uz akmeņa
Sudrabiņa lapiņām.
Es gribēju vienu raut,
Visas bira skanēdamas.

Aiz upītes balti bērzi
Sudrabiņa lapiņām.
Es paklāju villainīti,
Man piebira sudrabiņš.

Audz, bērziņi, nelapo
Rīgas ceļa maliņā,
Lai nāk Rīgas zeltenītes
Šai zemē slotu griezt.

Bērziņš mani aicināja:
Nāc, meitiņa, slotu griezt!
Griez zariņus, pazarītes,
Negriez pašu galotnīti;
Lai palika galotnīte
Vējiņam vēdināt,
Vējiņam vēdināt,
Putniņam uzmesties,
Putniņam uzmesties,
Man pašam lepoties.

Bērziņš meitu aicināja -
Nāc, meitiņa, slotu griezt!
Ne zariņa nenogriezu,
Sāk bērziņis līgoties.

Bērziņš lapas darināja,
Lapu lapas galiņā;
Mīļā Māre ik rītiņus
Migliņā slacināja.

Pura bērza slotu griezu
Glumajām lapiņām,
Lai peras tie ļautiņi
Kas man laba nevēlēja.

Manis dēļ, pura bērzs,
Lapo zelta lapiņām,
Ne no tevis slotu griezu,
Nedz noviru dzīpariņu.

Es izdzirdu gana puisi
Ar bērziņu baramies:
Bērziņš saka - zarus griez!
Gans nogrieza galotnīti.

Lauz, meitiņa, ko lauzdama,
Nelauz bērza galotnīti:
Bērziņam daudz zariņu,
Visi raud galotnītes.

Sudrabiņa lietus lija
Zemes bērzu kalniņā,
Lai izauga lielas lapas
Lai varēja slotas griezt.

Kas, bērziņ, tev pakāra
Zaļa vara pakariņas;
Kas, māsiņa, tev aizveda
Tautu galda galiņā?

Kam vēl bija tāda vaļa
Kā mazam bērziņam:
Bērziņam div' vaļiņas -
Aug lapiņas, birst lapiņas.

Vai, dieviņi, purva bērzu,
Tavu grūtu dzīvošanu:
Vispēdīgi tu izplauki,
Vispirmais nodzeltēji.

Pura bērzs, pura bērzs,
Kāda tava tiesa bija:
Vispirmais tu nobiri,
Vispēdīgi nolapoji.

Es neņemtu oša malkas
Pretī bērza pagalītes:
Pate pūta, pate dega,
Pate gauši kurējās.

Priede, egle lielījās,
Zaļa ziemu un vasaru;
Bērziņš gauži noraudāja,
Lapiņām nobirstot.

Atminiet, sveši ļaudis,
Kas spīdēja vidū gaisa?
- Zaļa bērza lapa spīd
Mazajā migliņā.

Bērziņš auga uz akmeņa,
Strazdiņš dzieda galiņā;
Bērziņam mīkstas lapas,
Strazdam skaista valodiņa.

Bērziņš auga ceļmalā
Trijādām lapiņām;
Virsū raibas, apakšā,
Vidū bija sudrabotas.

Bērziņš auga trim lapām
Liela ceļa maliņā:
Tai vienā saule lēca,
Tai otrā norietēja,
Tai trešā lapiņā
Laime lēja sudrabiņu.

Bērziņš auga uz akmiņa
Sidrabotām lapiņām,
Bērziņš lapas darināj`,
Es darinu vainadziņ`;
Bērziņam salna trauca,
Man noņēma sveši ļaudis.

Bērziņš auga purvmalā
Deviņām galotnēm,
Iesim abas mēs, māsiņa
Bērziņā šūpoties!

Kas, bērziņi, tev apsedza
Tādu zaļu villainīti?
- Man apsedza mīļa Māra,
Vasariņu gaidīdama.

Kas, bērziņi, tev' audzēja,
Kas tik kuplu darināja?
- Zeme resnu audzināja,
Dieviņš kuplu darināja.

Bērziņš auga uz akmeņa
Sudrabiņa lapiņām:
Tur saulīte miglu meta,
Vai bij ziema vai vasara.

Ik rītiņus celdamās,
Jauku dziesmu nodziedāju:
Par ošiem, par bērziem,
Par kupliem ozoliem.
Ai bitīte, ai bitīte,
Tavu lielu čaklumiņu:
Tecēj' dienu, tecēj' nakti,
Ne miedziņa negulēja.

Bitīt' bija čakla sieva,
Liela darba darītāja:
Pilnu stropu tā pienesa
Zelta vaska rituļiem.

Šūniem bite namu dara,
Vaskiem dara istabiņu;
Priežu virsa duraviņas,
Tās bij viegli virināt.

Bitīt, manu kamenīti,
Kad man tevi pamanīt?
-Grauz akmeni, dzer ūdeni,
Tad tu mani pamanīsi.

Lācis kāpa ozolā,
Bites dūra vēderā;
Jo tas lācis augstāk kāpa,
Jo tās bites sīvāk koda.

Man bij viena tāda bite
Kā pērnā goteniņa;
Ķēve ēda pļaviņā,
To uznesa ozolā.

Manam tēvam tādas bites
Kā pērnie kumeliņi;
Ar vindiņu uzvindēju
Lielajā ozolā.

Skanēdama bite skrēja
Par atraitnes tīrumiņu;
Kā neskrēja skanēdama,
Pate zelta nesējiņa.

Skrien, bitite, istabā
Mārtenīša vakarā;
Ja tu pate neieskrien,
Ienes sava labumiņa.

Skrej, bitite, kur skriedama,
Skrej manē sētiņē,
Es tev došu sētmalē
Sausu prauļu istabiņu.

Laba mana sila zeme 
Dores dēt, rudzus sēt:
Dūc bitītes, zied rudzīši,
Pats prieciņa nevarēju.

Ai bitīte, medainīte,
Tavu asu dzēlumiņu:
Trīs dieniņas nosāpēja,
Vēl ceturta aizsūrkstēja.

Silā eimu, silā teku,
Laba mana sila zeme:
Sili manas bites gana,
Zelta naudu darināja.

Bitīt' mana aizgājusi,
Melnu svārku audējiņa,
Aiz Daugavas ielīduse
Greizajāi ozolā.

Kur tu iesi, vecais tēv,
Ar to bišu sētavīti?
-Par Daugavu bišu sēt
Jaunu puišu dējumos.

Kas kaitēja nedzīvot 
Dravinieka dēliņam:
Bitīt' nesa sudrabiņu
Vecozola celmiņā.

Skrien, bitīti, kur skriedama,
Skrien manā dravītē:
Man dravīte dzelzīm kalta,
Sidrabiņa jost' apjozta.

Kas bi gudris tēva dēlis,
Trīs naudīnas iesaguve:
Rudzi, mīži druvā auga, 
Bites medu darināja;
Šie trīs deve zelta jostu,
Sudrabīna niecināja.

Šorīt biju agri cēlis,
Trešu dēju ozoliņu.
Atskrējušas trīs bitites,
Vaino manu dējumiņu.
Še, bitites, cirvis, kaplis,
Dējat pašas, kā tīkamas,
Dējat pašas, kā tīkamas,
Pa savam prātiņam.

Gani sauca, gani kliedza:
Bite driķu druviņā!
Lai nāk paši lielie kungi,
Bitei sliedes nepazina.

Bite riju nomīdij'
Dravenieka dēliņam;
Bite dzied, traņi tek,
Pati māte salmus nes.

Velc, bāliņ, trejus svārkus,
Tev trejādas audējiņas:
Auž māsiņa, auž līgava,
Auž bitīte ozolā.

Ai bitīte, saldspārnīte,
Tavu lielu čaklumiņu:
Ar vindiņu vien vindāji
No ozola medutiņu.

Vai bitīte laiska sieva,
Ka tai mazs augumīns?
Bitītēm gājumīnu
Ar sudrabu līdzināja.

Kuplis auga ozoliņis
Aiz upītes līcītī;
Pati bite laipas meta
Pēc kuplajā ozoliņa.
Es apsitu ozoliņu
Sīkajām nagliņām:
Bitītei zemas kājas,
Lai neslīda staigājot.

Lai bij gudras, kas bij gudras,
Meža bites, tās bij gudras:
Lācis kāpa ozolā,
Bites dūra degunā.

Ļaudīm liels brīnumiņš,
Bite iet ubagos:
Zelta niedre rociņā,
Vaska kurpes kājiņā.

Skrien, bitīte, sit spārniņus
Pie resnā ozoliņa:
Traucē savas citas māsas,
Lai neguļ dienasvidu.

Daudzi bite daudzināja
Vērī dētu ozoliņ';
Vēl nebija vis tik daudzi,
Kā bitīte daudzināj'.

No leišiem bites skrēja
Kā pērnie telēniņi;
Tās izēda medutiņu
Mazajām bitītēm.

Šūn, bitīt, vaska krēslu
Baltābola kalniņā;
Tur tu pate atsasēdi,
Savus viesus mielodama.

Šorīt biju agri cēlis, 
Trešu dēju ozoliņu.
Atskrējušas trīs bitītes,
Vaino manu dējumiņu.
Še, bitītes, cirvis, kaplis,
Dējat pašas, kā tīkamas,
Dējat pašas, kā tīkamas,
Pa savam prātiņam.

Es pieslēju zelta trepes
Pie kuplā ozoliņa,
Lai bitīte nepaklupa
Medotām kājiņām.

Steidziet, puiši, puņģus vilkt,
Nesteidziet rudzus sēt:
No leišiem bites nāca
Kā pērnie vēršukiņi.

Kas man kait nenēsāt
Melnus svārkus, zābaciņus:
Man bitīte svārkus šuva,
Sētmalā gulēdama.

Bij manam bāliņam
Vasku svārki mugurā;
Cauri gāja griķu druvu
Tek bitīte nopakaļ.

Aiz kājiņas biti sēj'
Pie resnāja ozoliņ',
Kam tā mani niecināj'
Skabargaiņu dējaliņ'.

Brālīts mans, dravenieks,
Ar bitīti sadzīvoja:
Brālīšam vaska cimdi, 
Bites šūta capurīte.

Ne kauns bija bāliņam,
Zelta jostiņ' apjožot:
Trijas bites ozolā,
Seši vaska gabaliņi.

Vai māmiņa ielikusi 
Pūrā vaska ritenīti?
Aiz bitēm nevarēju
Klētij durvju virināt.

Aiz kājiņas bitit' sēju
Pie resnā ozoliņa:
Kam tu manu dējumiņu
Skabardoju nicinaja.

Bitite kliedza,
Bitite sauca:
Siliņi deg,
Siliņi deg!
Nekliedz, bitite,
Nesauc, bitite,
Snaudaļa kodeļu
Dedzinaja.

Bitit' skrēja vakarāi
Caur deviņi novadiņi:
Zīda groži, vaska loks,
Ābolaiņi kumeliņi

Div' bitītes šķindināja
Garam manu augumiņu:
Gribē mani izprecēt
Dravinieka dēliņam;
Solīj' mane medu, vasku,
Pillas krūtes sudrabiņa.

Kur, bitītes, jūs ietit,
Liela drūzma dziedādam'?
-Iesim vaska ceļu liet, 
Dravinieka meitu ved.
Es adīju raibus cimdus,
Pie bērziņa stāvēdama;
Cik lapiņas bērziņā,
Tik raibumu cimdiņā.

Ganīdama cimdus adu,
Pupu malā sēdēdama:
Zirņu ziedu, pupu ziedu
Raibus cimdus noadīju.

Es aizdedzu garu skalu,
Man jāada garas zeķes;
Drīz izdega garais skals,
Drīz zeķīti noadīju.

Šūdin` kurpes, tautu dēls,
Pa manai kājiņai;
Es cimdiņus izadīšu
Pa tavai rociņai.

Še, pādīte, raibi cimdi,
Ieliec pūra dibenā;
Ieliec pūra dibenā,
Mācies citus noadīt.

Es savai pādītei
Baltas zeķes noadīju;
Baltas zeķes noadīju,
Melnus šuvu zābaciņus.

Vai bij tava līgaviņa
Cūkas vien ganījusi:
Vai adīja cimdus, zeķes,
Cūkactiņas, pāradiņi.
Cūka cepa plācenīti,
Sakās iet ciemiņā.
Kas tā tāda viešņa bija
Ar tik garu deguntiņu?

Cūciņa ceļu tek,
Sivēntiņi ceļa malu,
Austiņas kustina,
Kājiņas čabina.

Lai pušķoja, ko pušķoja,
Cūku kūtis jāpušķo:
Citu gadu šādu laiku
Sivēntiņu vajadzēs.

Dievs dod mūsu saimniecei
Pulku mazu sivēniņu:
Citu melnu, citu baltu,
Citu tādu svībelētu.

Cūka peld pār Daugavu,
Naudas kule mugurā.
Kad tā cūka pārpeldēs,
Tad būs nauda Vidzemē.

Ozolīti, zemzarīti,
Kam tu augi lejīnā?
Cūkas tavas saknes raka,
Zaļas zāles meklēdamas;
Pāri tevi bites skrēja,
Garām jāja dravinieki.

Čudi, rudi, Miķelīti,
Vakar kāvu sivēntiņu;
Paldies saku Miķeļam
Par to labu šņukuriņu.

Skauģam acis pušu plīsa,
Caur krūmiem raugoties:
Manam tēvam tādas bites
Kā pērnie sivēniņ'.
Melna čūska ietecēja
Manā bišu dārziņā;
Tā nebija melna čūska,
Tā bij bišu māmuliņa.

Es jums došu, sveši ļaudis,
Savas mīklas atminēt;
Atminiet, sveši ļaudis,
Kas bij zemes mērnieciņi?
Kurmīts - stigu dzinējiņš,
Čūska - šņores vilcējiņa.

Dravinieks mans brālīts
Aiz deviņi ezeriņi;
Ik rudeni medu dzina 
Deviņām laiviņām.

Bišenieki, dravenieki
Mani balti bāleliņi:
Plašu stropu taisīji,
Ne maizītes pelnītāji.

Draviniekam diža laime,
Bites riju nokūlušas:
Bites dzied, trani velk,
Bišu māte gavilēja.

Kur, bitite, tu dzirdeji
Dravenieku gavļojam?
- Es dzirdeju vecainē
Smuidrajā ozolā,

Ozols gāja par Daugavu
Ar visāmi bitītēm;
Pakaļ gāja raudādami
Divi jaunu dravenieki.
Vai tādēļ projām bēgi, 
Ka tie jauni draveniek'?

Dravenieka dēliņam
Vaska cimdi rociņā,
Ne tie kusa saulītē, 
Ne siltajā istabā.

Šūn, bitīte, vasku krēslu
Zem resnā ozoliņa;
Tur tu pati pasēdēsi,
Draveniekus mielodama.

Bitīt, tavu darbu meitu
Rudajām actiņām;
Draveniek's kaitināja,
Ozolē sēdēdams.

Bites, maitas, norējušas
Manu vīru, bitenieku:
Bikses vien karājās
Ozolina zarinā.

Trakulitis dorit' dēja
Liela ceļa maliņā;
Gudra bitit' i ielīda
Trakuliša dējumā.

Saņemiet dzeinit' manu,
Nodējiet ozoliņu,
Man jaiet ar kundziņu
Tālajā zemitē.

Bites māte man jautaja,
Ko dar' veci dravenieki?
Kapli pina, tropu raksta,
Saulitē sēdedami.

Bitit, tavu lepnumiņu,
Spalvainām actiņām,
Dravenieku kaitinaji
Ozoliņa galiņā.

Venta nesa ozoliņu
Ar visām bitītēm;
Div' brālīši dravenieki
Skrej gar upi raudādami:
Ziedu svārki mugurā,
Vaska cimdi rociņā.

Zinu āra ozoliņu,
Bet nesaku bāliņam:
Pūrā man smalki dzeiņi,
Tautās jaunu dējējiņ'.

Es nevaru miglāi iet,
Ne dižāi rasināi:
Bites spārnu man svārcini,
Dzelonites vainadzinis.

Es piekusu, nevareju
Ne rociņu pacilāt:
Es izdēju divi oši,
Trešo zaļu ozoliņu.

Aizko man līkas kājas,
Aizko kupris mugurā?
Līkas kājas, siekstas kāpot,
Kupris man, dzeini nesot.

Lācīts kāpa ozolā,
Bitīt' koda pakaļā;
Vai tu traka, nepazini
Sava veca dravenieka?

Neraugies, tautu meita,
Uz manām kājiņām;
Paskaties siliņā
Manis dētu ozoliņu.

Trīskārt bite riņķi grieza
Apkārt manu augumiņu:
Redzēj mani daiļu vīru, 
Daiļu doru dējējiņu.

Ei, bitite vīveliņa,
Pušu vasku dalisim,
Tev pusite, man otara
Aiz ozola dējumiņa.

Bitīt, tavu dravenieku
Kungi lika cietumā;
Šuj, bitīte, lielu šūni,
Izlaid savu dravenieku.

Gauži bites noraudāja
Vecajā dravenieka:
Vecajam dravniekam
Izrakstīti dravējumi.

No tālienes jau pazinu
Dravenieka dēliņu:
Bišu spārnu cepurīt',
Vasku cimdi rociņā.

Ne es pati nezināju,
Tautiets doru dējējiņis:
Visas puru pamalītes
Droztajāmi skaidiņām.

Skrien, bitīte, sit spārniņus
Pie resnā ozoliņa:
Traucē doru dējējiņu,
Lai neguļ dienavidu.

Tautu meita skaidas lasa,
Man dējot ozoliņu;
Tad es būtu ne puisītis,
Kad es tev to piedotu.

Laiku, laiku ceļu griežu,
Dravinieka sieva brauc,
Vasku kurpes kājiņā,
Bites spārnu villainīte.

Kadēļ man līkas kājas,
Kadēļ kupris mugurā?
Līkas kājas, kokā kāpu,
Kupris, dzeini ritinaju.

Vai, manu nezinamu
Tautas burvu dējejiņu!
Visas tautu purmalites
Sīkajām skaidiņām.

Dravenieka es meitiņa,
Druvā gāju dziedādama;
Vaska kurpes kājiņā,
Dzelonīšu vainadziņš.

Bitīt' spārnus šķindināja
Apkārt manu vaiņadziņu:
Gribēj mani aizlīgot
Dravenieku sētiņā,
Dravenieku sētiņā 
Dravenieku dēliņam.

Man māmiņa ielikusi
Vaska ripu pūriņā;
Dravinieka meita biju,
Bišu drēbes mugurā:
Šūnu zeķes, vaska kurpes, 
Dzelonīšu villainīte.

Ne pie viena es neiešu
Kā pie bišu dravinieka:
Dravinieka līgaviņa
Siekiem krāja sudrabiņu.

Dravenieka dēliņami
Bite veda līgaviņ:
Vaska cimdi, vara groži,
Sudrabiņa pātadziņa.

Griežat ceļu, griežat ceļu,
Dravinieka meita brauc:
Zīda kleita, zelta sakta,
Vaska kurpes kājiņās.

Kalnā kāpu raudzīties,
Dravenieka meitu veda;
Kalnā kāpu raudzīties,
Ko tā sedza mugurā:
Vai tā vilka zīda svārkus,
Vai sudraba sagšu sedza,
Vai tai bija vasku kurpes,
Dzelonīšu vainadziņš?
Tādas pašas villainītes 
Kā še man, nabagam.

Bites meita man vaicāja,
Ko dar' jauni dravenieki?
-Dzēni pina, valni raksta,
Saulītē sēdēdami.

Ceļaties kājiņās,
Veci bišu bitenieki:
Nu dziedāja jūras gaiļi,
Nu ezera gaigaliņas.

Dravenieka dēliņam
Bišu spārnu cepurite,
Bišu spārnu cepurite,
Vasku cimdi rociņā.

Dravenieka meita biju,
Vaska kurpes šūdinaju;
Kripu krapu man kājiņas
Ar tām vaska kurpitēm.

Šuj, bitite, smilgu krēslu,
Šuj raženu rakstidama,
Tur tu pate apsēdisies,
Dravenieku mielodama.

Palīdziet, jaunas meitas,
Lūku plēst, dzeiņu vīt,
Man bitites salīdušas
Greizajā ozolā.
Bite, bite, mērga, mērga
Ar dunduru strīdējās;
Dunduram zaļi svārki,
Bitei vaska vilnānīte.

Pasasēdi bites meita,
Ozoliņa zariņā,
Iekam sila sirsenits
Brūnus svārkus šūdinaja.

Pazasēdi, bites meita,
Ozoliņa zariņā,
Iekam sila sirsenīts
Sev svārciņus šūdināj'.

Ko, bitite, tu dziedāji,
Tev bij maza dvēselite;
Lai dziedaja dunduritis,
Tas māceja trīcināt.
Tas māceja trīcināt
Pa ozola pazarēm.
Kam tie kalni, kam tās lejas,
Kam tie zaļie ozoliņi?
Priedēm kalni, eglēm lejas,
Bitēm zaļi ozoliņi.

Vai priedīte, vai eglīte,
Ko es tev ļauna riebu?
Vienu mizu vien norāvu,
Drava koku dāvādams.

Dēju priedi, dēju egli, 
Vēl izdēju ozolīnu;
Skudrai priede, dzenim egle,
Bitei vēra ozolīnis.

Vai, Dieviņi, nevar vairi
Ni rociņu pacilāt:
Div' eglites nodzeniju,
Trešu āra ozoliņu.

Nevienam es neteikšu,
Ko atradu eglienā;
Brālītim, tam pateikšu
Bišu spietu eglienā.

Gara diena bāliņami,
Gar egliti dzenejot,
Tautu meita, ne māsiņa,
Vēli nesa launadziņu.
Nāciet, ļaudis, skatīties,
Kādi ērmi tīrumā:
Ezis kurmi dancināja,
Siksniņā turēdams.

Ezīšam,ezīšam
Adatiņu kažociņš;
Vēl pirkstiņu nepiedūru,
Jau vēlās kamolā.

Cipu, capu vāverīte
Ar ezīti riņķi grieza.
Kamēr ezis riņķi grieza,
Vāver' koka galiņā.

Seskis līda līdmiņu,
Irbe lasa žagariņus
Māk ezītis pukšķināt,
Arkla virves raisīdams.

Ezīšam, ezīšam,
Ežam bērni nosaluši;
Sametam pa grašam,
Nopirksim ezēniņus.
Gailīts gāja ar vistiņu
Sev vietiņu meklēties.
Vista nesa paladziņu,
Gailīts vārtu atslēdziņu.

Tiku, taku, vist` ar gaili,
Kur mēs abi ķēpāsim?
Dziļa ziema, īsas kājas,
Nevar graudus palasīt...

Ēd, vistiņa, kviešu graudus,
Dēj oliņas Lieldienām:
Daudz bij man bālēlīnu,
Baltu olu ēdājīnu.

Agri, agri gaiļi dzied
Mana tēva sētiņā;
Vēl agrāk bāleliņi
Kulsta linus piedarbā.

Miķeļam gaili kāvu
Sarkanām kājiņām,
Lai redzēj' kumeliņu
Bez guntiņas pabarot.

Dzied', manu gailīti,
Pēdejo reizīti:
Šovakar Mārtiņam
Liks tevi katlā.

Cekulainu vistu kāvu
Mārtenīšu vakarā,
Lai aug manim raibas govis
Kā vistiņas cekuliņš.
Lai bij grūti, kam bij grūti,
Ganiņam tam bij grūti:
Lietus lija, sniedziņš sniga,
Ganiņš lauka galiņā.

Ko tie mūsu gani gana
Liela lauka galiņā?-
Brūnas govis, baltas aitas,
Lepni paši ganītāji.

Ganiņam, ganiņam,
Visi darbi ganiņam:
Ganiņš - ūdens nesējiņš,
Ganiņš - malkas cirtējiņš,
Ganiņš - vagu ravētājs,
Cūkām zāļu kapātājs;
Ganiņš - nastu nesējiņš,
Ganiņš - govju slaucējiņš.

Nevienam es neteikšu,
Ko atrad' ganīdam':
Bites šuva vaska kreklu
Dravinieka dēliņam.

Cīrulis dziedāja,
Vasara nāca;
Cep, māmiņ, kukuli,
Es iešu ganos.
Ja cepsi lielu,
Tad dzīšu tālu;
Ja cepsi mazu,
Pie vārtiem ganīšu.

Kas kait meža meitiņām
Mežā govu neganīt:
Pa ogām, pa riekstiem,
Pa skābiem āboliem.

Gudra, gudra man galviņa,
Sadzen cūkas kūtiņā.
I tad būtu vēl gudrāka,
Ja durtiņas aiztaisītu.

Pērkons rūca, pērkons dūca,
Es par viņu nebēdāju,
Es ganīju savas govis
Baltā ziedu ābolā.

Citkārt bija labi laiki,
Kad es biju kazu gans:
Pienu ēdu, pienu dzēru,
Pienā muti nomazgāju.

Daru vīzes, aunu kājas,
Tautu govis ganīdama.
Mātes govis ganīdama,
Sedzenīti šūdināju.

Pasild` man, Jāņa māt,
Siltu pienu podiņā:
Es atnācu nosalusi,
Tavas govis ganīdama.

Sieru, sieru, māmulīte,
Es telīšu ganītāja;
Es telītes pieganīju
Pa zaļo dāboliņu.

Sieru, sieru, Jāņa māte,
Es gotiņu ganītāja;
Ja tu sieru man nedosi,
Lai stāv govis laidarā.

Sieru, pienu ganiņam,
Piena sulas arājam;
Kam apara papuvīti
Melnajām velēnām.

Gani kliedza, gani brēca:
Bite griķu druviņā!
Paši gani noganīja,
Bitītei vainu meta.

Pieci gadi ganos gāju,
Pelnīj' pieci kažociņ';
Kad es gāju čigānos,
Visi pieci mugurā.

Gani kliedza, gani brēca:
Bite druvu nosliedeja!
Gani paši nosliedeja,
Uz bitites kaunu lika.

Gani dzina sētiņā,
Kupla liepa vārtus vēra;
Tā nebija kupla liepa,
Tā bij Jāņu māmuliņa.

Gani dzina, govis māva,
Es tecēju vārtu celt;
Man iedeva ganu meitas
Zaļu ziedu vainadziņu.

Par gadiņu Jānīts nāca,
Visus ganus pušķodams:
Lieliem lika zāļu kroņus,
Mazajiem āboliņa.

Es atrada ganīdama
Bišu austu nezdodziņu:
Visapkārt izrakstīts,
Vidū vaska ritulīts.

No rītiņa ganīdama,
Aplīgoju ozolīnu;
Vakarā sadzenot,
Redzu bites ielienot.

Ogas, ogas, rieksti, rieksti
Mana brāļa birzītē.
Gan es pati nolasīšu,
Brāļa govis ganīdama.

Kuplis auga ozoliņš
Muižas rijas pakaļā;
Cūku gani rijinieki,
Nav ozola dējējiņi.
Silā gāju, silā teku,
Silā manim lieli prieki:
Silā manim bišu dārziņš
Silā govju laidarīts.

Telīšu labadi
Šūpoties gāju,
Lai manas telītes
Pienīgas augtu.

Pušķoj`t, meitas, govju dārzu
Ar zaļām zālītēm,
Lai pušķoja Laimas māte
Ar govīm, ar vēršiem.

Plūcat, meitas, baltābolu,
Metat govu laidarā:
Cik ābolu saujiņā,
Tik gosniņu laidarā.

Jānīts gana raibas govis
Lielajā ābolā;
Jāņa govis piekusušas,
Pa ābolu staigājot.

Gosniņ, manu raibuliņ,
Kas tev` raibu darināja?
Jāņu māte, barodama
Ar baltaju āboliņu.

Jāņu rītu govis ganu
Zaļābula lauciņā;
Jāņa māte atnākusi,
Siera nuki kabatā.

Gotiņ, mana raibaliņa,
Tu man saldu pienu dod;
Tāpēc tevi apdziedāju,
Tāpēc tevim kroni viju.

Raibaliņa, dūdaliņa,
Dod man pilnu slaucenīti:
Es tev pinu ziedu kroni
No sarkana āboliņa.

Nes, Jānīti, zāļu nastu,
Dod manām gosniņām;
Tad būs piens, tad būs kreims,
Tad būs sviests skutulā.

Jānīts kāpa kalniņā,
Zāļu nasta mugurā;
Nāc, Jānīti, lejiņā,
Dod manām telītēm.

Aplīgoju sav` telītes
Pašā Jāņu vakarā,
Lai telītes lielas auga,
Lai tās deva pulka piena.

Visa laba Jāņa zāle,
Ko atnesa Jāņa bērni:
Jāņa māte, saņēmusi,
Izbaroja telītēm.

Rādi manim, Jāņu māte,
Kādas govis laidarā:
Tumši brūnas, gaiši brūnas
Zeltītiem radziņiem.

Jāņa mātei raibas govis,
Lai ved raibus telēniņus;
Jāņa tēvam sirmi zirgi,
Simtu sirmu kumeliņu.

Sieru, sieru, Jāņa māte,
Tev bij govis laidarā;
Ja tu sieru man nedosi,
Ņemšu vienu raibuļiņu.

Raibas vien man telītes,
Kas tās raibas izraiboja?
Jāņu nakti izraiboju,
Jāņu zāles lasīdama.

Gāju govju dārziņā,
Radu prieku Jāņu rītu:
Radu vērsīt` piedzimušu
Sudrabiņa radziņiem.

Jāņu rītu slaukti gāju
Ar sidraba slauktuvīti,
Ar sidraba slauktuvīti
Dimantiņa rasiņā.

Appušķoju brūnaliņu
Zaļu bērzu vainadziņu,
Lai pušķojas citu gadu
Ar brūnām telītēm.

Es savai gosniņai
Ozoliņa kroni pinu;
Vienu vedu rociņā,
Citas nāca nopakaļus.

Appušķoju to gotiņu,
Kas vairāk piena deva;
Kura piena man nedeva,
Lai pušķoja veļu māte.

Māte, māte, sieru, pienu,
Lai aug govis raibaļiņas;
Kad nedosi sieru, pienu,
Tad augs tādas dūmaļiņas.

Sieru, sieru, Jāņa māte,
Tev ir govis laidarā;
Ja nedosi sieru, pienu,
Dzīšu govis kāpostos.

Jāņa māte man iedeva
Raibu siera gabaliņu;
Lai viņai citu gadu
Raibi vien telēniņi.

Līgosim mēs bitīte,
Tev siliņi, man āriņi;
Tev siliņi ziedu ņemt,
Man āriņi gotiņām.

Neguli, māršiņa,
Līdz diena klētī,
Nāc jel laukā
Gosniņu raudzīt!!

Augsti cēlu Jāņa zāles,
Lai telītes lielas auga,
Lai tās labi lielas auga,
Lai tās daudzi piena deva.

Uzliksim saimniecei
Baltu ziedu vainadziņu,
Lai aug viņas raibaliņas
Baltajiem ziediņiem.

Rītā govis ganidama,
Aplīgoju ozoliņu:
Vakarā sadzīdama,
Redzu bites ielienot.
Jauni puiši, jaunas meitas,
Nav vairs tālu Jāņa diena:
Šī dieniņa, rītdieniņa,
Parīt pati Jāņa diena.

Meitas Jāni daudzināja
Jau vakar, aizvakar;
Puiši, šķelmi, nedaudzina
Ne Jānīša vakarā.

Visu gadu dziesmas krāju,
Jāņu dienu gaidīdama;
Kad atnāca Jāņu diena,
Nu dziesmiņas jāizdzied.

Klausies, Jānīti,
Kur tevi daudzina:
Pa ežu ežām,
Pa ceļu ceļiem.

Jāņa diena, Jāņa diena,
Kā mēs tevi sagaidām?
Ar dziesmām sagaidām,
Sējas darbus pabeiguši.

Jānītim vara taure,
Manim dziesmu vācelīte;
Jānīts pūta vara tauri,
Es dziesmiņu nodziedāju.

Celies, brālīti,
Aunies kājas,
Iesim Jānīti
Ielīgot!

Nāc, Jānīti, ja nākdams,
Gaida visa vasariņa:
Gaida dārzi, tīrumiņi,
Gaida gani, pieguļnieki.

Visiem zirgi viegli tek,
Jānīšam smagi tek:
Kā tie smagi netecēs,
Darvas mucas vezumā.

Viegli, viegli Jānīts brauca
No kalniņa lejiņā,
Lai vējiņš nenopūta
Zaļa zīda mēteliņu.

Jānīts brauca par gadiņu,
Sav` bērniņu aplūkoti:
Vai ir lieli izauguši,
Vai ir labi pārtikuši.

Katru gadu Jānīts nāca
Savus bērnus apraudzīt:
Ko tie ēda, ko tie dzēra,
Kā darbiņu pastrādāja.

Par gadskārtu Jānīts nāca
Savus bērnus apraudzīt:
Meitām nesa zīļu rotu,
Puišiem caunu cepurītes.

Katru gadu Jānīts nāca,
Nu atnāca šo gadiņu;
Nu atnāca šo gadiņu,
Zāļu pušķi rociņās.

Nāc nākdama, Jāņu diena,
Ko tik ilgi kavējies?
Savīst mani puķu kroņi
I rozītes izravētas.

Visi gaida Jāņa dienu,
Puiši gaida, meitas gaida;
Puišiem alu, puišiem sieru,
Meitām zāļu vainadziņus.

Atslēdziņa nolūzuse
Manam dziesmu pūriņam;
Lai dziesmiņas pataupās
Līdz Jānīša vakaram.

Visi putni priecājāsi,
Jāņu dienu gaidīdami;
Kad atnāca Jāņa diena,
Visi spārnus plivināja.

Pošaties, Jāņa bērni,
Sagaidiet Jāņa dienu:
Jāņa diena spodra nāca,
Ugunīs mirdzēdama.

Auniet kājas, puiši, meitas,
Rītu būs Jāņu diena;
Tad iesim dziedādami,
Jāņu bērnus meklēdami.

Par gadiņu Jānīts nāca,
Ko mēs Jāni mielosim?
Sildam pienu, cepam raušus,
Pinam krāšņus vainadziņus.

Jānīts nāca, Jānīts nāca,
Ko mēs Jāni mielosim?
Nokausim purva dzērvi,
Upē zaļu līdaciņu.

Jāņa tēvs alu dara
Baltā bērza muciņā;
Jāņa māte sieru sēja
Baltā linu audeklā.

Jānīts jāja gadapkārtu,
Atjāj Jāņu vakarā,
Saimniecei sieru prasa,
Saimniekam miežu alu.

Jānīšam sieru sēju 
Smalkā linu palagā:
Jānīts manas govis gana
Visu cauru vasariņu.

Kur, Jānīti, tu gulēji
Šo garo vasariņu?
- Rīgas vārtu maliņā,
Zem pelēka akmentiņa.

Pie avota līgot gāju
Pašā zāļu vakarā;
Izlīgoju zelta kroni
Ar visām lapiņām.

Brauc, Jānīti šai zemē
Ar to ziedu vezumiņu:
Meitām dodi sārtas rozes,
Puišiem zaļas skābenītes.

Kas mirdzēja, kas spīdēja
Augsta kalna galiņā?
Jānīts kala kumeliņu
Ar sidraba pakaviem.

Jānīts savu kumeliņu
Jūriņāi peldināja:
Pats sēdēja kalniņā,
Zelta groži rociņā.

Lēni, lēni Jānīts brauca
No kalniņa lejiņā;
Saules meita vārtus vēra,
Zvaigžņu cimdi rociņā.

Sit, Jānīti, vara bungas
Sētas staba galiņā,
Lai trīc visa tautu zeme,
Lai dzird mani bāleliņi.
Jānīšam jostu aužu
Deviņiem dzīpariem:
Jānīts man palīdzēja
Raibas govis paganīt.

Jānīts mans, Jānīts mans,
Es Jānīša līgaviņa:
Es viņam jostu pinu
Deviņiem dzīpariem.

Man nokrita raiba josta,
Sila malu staigājot;
Vai, bitīte, neredzēji,
Saldus ziedus meklēdama?

Ko Saulīte gauži raud,
Ik vakaru noiedama?
Zelta josta iekritusi
Dziļas jūras dibenā.

Ne kauns bija bāliņam
Zelta joztiņ' apjožot :
Trijas bites ozolā,
Seši vaska gabaliņi.

Trim kārtām zelta josta 
Ap resno ozoliņu;
Tā pieder tam puišam,
Kas neguļ dienasvidu.

Silā eimu, silā teku,
Silā man lieli prieki:
Silā manim zelta josta,
Silā vasku ritenits.

Jānīšam zelta josta,
Sudrabiņa zobentiņš;
Mirdz jostiņa, spīd zobenis,
Pa vārtiem iejājot.
Jumīts vāģus kaldināja
Deviņiem riteņiem,
Ka varēs rudzus, miežus
Klētiņā ritināt.

Jumīts piešus kaldināja
Tīrumā uz akmeņa,
Ka varēja stalši braukt
No rijiņas klētiņā.

Rudzu Jumis nosakliedza
Rijas klona dibenā;
Miežu Jumis atsakliedza
Tīrumiņa galiņā.

Miežu Jumis nokliedzās,
Uz kalniņa stāvēdams:
Ieraudzīja auzu Jumi
Zem pajumta līgojot.

Jumīšam klēti taisu
Deviņiem apcirkņiem,
Ka varēja ielīgot
Deviņām galviņām.

Ne Jumīša rītā ņēmu,
Ne bez saules vakarā:
Pāšā dienas vidiņā,
Lai neraudu dzīvojot.

Lielu, platu baru dzina
Pār bāliņa tīrumiņu,
Gribēdami Jumi ņemt,
Lai projām neaizbēg.

Nāc, Jumīti, mūs' mājās,
Še būs laba dzīvošana:
Došu maizi, došu zirņus,
Saldu alu nodzerties.

Jumīts kūla Jumalīti,
Aiz matiem turēdams:
Kam necepa biezu klaipu,
Kam karašas plikšķināja.

Kur tu brauci, rudzu Jumi,
Seši bēri kumeliņi?
- Laukā braucu ziemu mist
Apakš zaļa velēniņa.

Kas piesēja Saules zirgu
Pie to manu rijas duru?
Dieva dēli piesējuši,
Jumi vest klētiņā.

Pusistabas vien dziedāja,
Vai idrai kāzas dzēra?
Dziedat, visa istabiņa,
Jumītei kāzas dzēra.

Paldies saku Jumītim
Par labo birumiņu:
Pilnas klētis rudzu, miežu,
Pilnas ķešas sudrabiņa.

Jumīts bēga runiņā,
No runiņas gubiņā,
No gubiņas klētiņā,
No klētiņas apcirknī.

Ņem, bāliņi, sirmu zirgu,
Apjāj savu tīrumiņu,
Lai Jumīti tu saņemtu
Tīrumiņa galiņā.

Jumis stāv druviņā,
Vārpu kušķis rociņā,
Vārpu kušķis rociņā,
Vainadziņš galviņā.

Kas tie tādi skūpstījās
Mūsu nama pakaļā?
Miežu Jumis skūpstījās
Ar apiņa cekuliņu.

Jumīts veda Jumaliņu
Rudzu ziedu vizināt;
No kalniņa lejiņā
Kūpēt kūp kumeliņi.

Ak tu, linu Jumiķīti,
Kam tu linu neaudzē;
Es tev šūšu slēžu kreklu,
Līdz zemei rakstīdama.

Jumīšam kreklu devu,
Juma mātei paladziņu,
Lai tas man šito gadu
Garus linus audzināja.

Es jūs lūdzu, jaunas meitas,
Tīru Jumi ravējiet;
Izravēj'šas tīru Jumi,
Nopiniet Jumu kroni.

Aizcel vārtus māmulīte,
Pašai bara vedējai:
Kam Jumīti pametusi
Pašā lauka galiņā.

Es redzēju vecu, vecu
Pa vecaini staigājam;
Vai tas bija miežu Jumis
Dzelteniem zābakiem?

Bēdz, Jumīti, bēdz, Jumīti,
Nu nāk tavi ķērājiņi:
Nu nāk pati saiminiece
Juma ņemti tīrumā.

Bēdz, Jumīti, bēdz, Jumīti,
Jaunas meitas tevi dzena;
Ja nevari citur bēgt,
Bēdz gubiņas galiņā.

Ai, Jumīti, akotīti,
Gan līgoji druviņā;
Līgo manā klētiņā
Līdz citai vasarai.

Jumīts kliedza, Jumīts brēca
Tīrumiņa galiņā;
Jumaliņa atsaucās
Apcirknīša dibenā.

Es atradu rudza Jumi
Deviņām vārpiņām;
Šogad būs tautu dēls
Deviņiem kumeļiem.

Eita visi nu uz lauka
Jumi ķert tīrumā:
Kas saķers rudzu Jumi,
Tam būs laime citu gadu.

Kur, Jumīti, glabājies
Šādu garu vasariņu?
- Klētiņā, aizdurvē,
Jaunu meitu pūriņā.
Kas kait man nedzīvot
Lielas jūras maliņā:
Cik jūriņa viļņus meta,
Tik izmeta sudrabiņu.

Jūriņ, mana māmuliņa,
Daudz tu man labu dari:
Tu man maizes devējiņa,
Tu man' mīļi vizināji.

Es apgulu saldu miegu
Jūras kāpas maliņā
Dzied akmens, raud ūdens,
Vēja māte gavilē.

Skataties jūriņā,
Kādi balti audekliņi:
Niedru šķieti, putu audi,
Vēja māte audējiņa.

Pūti, pūti, Vāja māte,
Meti mieru vakarā:
Daža laba dvēselīte
Uz ūdeņa līgojās:

Ej gulēt, Vēja māte,
Sausas egles galiņā:
Jūrā mani bāleliņi
Vakarēju gājumiņu.

Jūrā eimu, jūrā teku,
Jūrā manim daudz vajaga:
Jūrā rudzi, jūrā mieži,
Jūrā bēri kumeliņi.

Neviens mani nedzirdēja,
Kad jūrā gavilēju;
Jūras kāpas, tās dzirdēja,
Silā sīki priedulāji.

Skataties jūriņāi,
Kādi balti audekliņi:
Niedru šķietu, putu audi,
Vēja māte audējiņa.

Grūti pūta jūras vēji,
Žēli raud māmuliņa:
Dažs māmiņas lolojums
Uz ūdeņa līgojās.

Jūras māte, Jūras māte,
Valdi savas kalponītes:
Sasegušas baltas sagšas,
Nelaiž mani maliņā.

Jūriņā trīs bandziņas,
Es visām vārdu zinu:
Viena - Grieta, otra - Anna,
Trešā bija Mārģietiņa.
Lūdzu Grietu, lūdzu Annu,
Nelaiž mani malinā;
Mārģietiņu, to pielūdzu,
Tā izlaida malinā.

Zirņa zieda laiviņ' taisu,
Auzu skaru zēģelīti;
Tā bij viegla jūriņā
Pret vilnīti vizenāt.

Es redzēju Jūras māti
Siekiem naudas mērojam,
Siekiem naudas mērojam,
Pūriem vecu dālderīšu.
Es tev lūdzu, Jūras māte,
Dod man kādu riekužiņu!

Melns gailītis kuplu asti
Pār jūriņu diegu vilka.
Jūra šņāca dienu, nakti,
To diedziņu locīdama,

Jūra krāca, jūra brēca,
Ko tā bija ierijusi?
lerijusi zelta laivu,
Div' sudraba irējiņus.

Jūra, jūra, ko tu krāci,
Māte, māte, ko tu raudi?
Jūra krāca smalka tīkla,
Māte raud auklējuma.

Es redzēju jūriņā
Zelta grīsli grīļojam:
Ne tas slīka, ne tas grima,
Ne tas nāca maliņā.

Es redzēju jūriņā
Uz akmeņa uguntiņu:
Tur žāvēja jūras māte
Savu zeltu, sudrabiņu.

Jūras māte man vaicāja,
Ko zvejnieku meitas dara?
- Smalki vērpa baltus linus,
Siļķītēm valgus taisa.

Jūra kauca, jūra krāca,
Kādu velnu ierijusi?
Ierijusi zelta laivu,
Div, bāliņus irējiņus.
Rītā tek trīs māsiņas
Gar jūriņu raudādamas,
Gar jūriņu raudādamas,
Meklē savus bāleliņus.
Atrod laivu, atrod irkli,
Bāleliņus neatrod.

Jūra, jūra, Gauja, Gauja,
Tu ar mani ienaidā:
Jūrā slīka trīs bāliņi,
Gaujā miežu arājiņš.

Par ko saule bāli lēca,
Par ko bāli norietēja?
Vakar slīka ošu laiva,
Simts noslīka zeltenīšu.
Sit, vilnīti, maliņā
Simtu zīļu vainadziņu.

Jūra šņāca, jūra krāca,
Ko tā bija norijusi?
Saules meitas mazgājās,
Iekrīt zelta gredzentiņš.

Kas varēja to darīt -
Vidū jūras kaudzi mest?
To darīja Dieva dēls,
Saules meitu precēdams.

Kas kaitēja nedzīvot
Lielas jūras maliņā;
Cik jūriņa viļņus meta,
Tik izmeta sudrabiņu.

Jūriņ, mana māmuliņa,
Daudz tu man labu dari;
Tu man maizes devējiņa,
Tu man' mīļi vizināji.

Jūrā eimu, jūrā teku,
Jūrā mani daudz vajaga:
Jūrā mani mieži, rudzi,
Jūrā bēri kumeliņi.

Kas kait man nedzīvot
Pie jūriņas maliņā:
Jūra pati man arama,
Jūras kalni ecējami,
Jūra man zeltu nesa,
Jūras kalni sudrabiņu.

Es izbraucu jūriņā
Ar ziemeli spēlēties;
Ziemeļam baltas putas,
Man jo baltas zēģelītes.

Nosazviedza kumelinš,
Jūras malu tecēdams.
Ne tas ēda jūras zāles,
Ne dzer jūras ūdentiņ'
Sūra bija jūras zāle,
Sālijs jūras ūdentiņš.

Baltas zied ābelītes
Jūras kāpes kalniņā;
Jūrmalē ir balta smilkte,
Baltgalītes meitas auga.

Vidū jūras uz akmeņa -
Tur sarkanas ogas aug;
Tur Saulīte raudājusi,
Tur birušas asariņas.

Div' brālīši dravinieki
Tek gar jūru raudādami:
Jūra nesa ozoliņu
Ar visāmi bitītēm.

Jūriņ' nesa ozoliņu
Ar visām bitītēm;
Dravenieka meitenīte
Tek gar malu raudādama.
Aiziet bišu ozoliņš
Par jūriņu līgodams;
Dravinieka līgaviņa
Tek pa ceļu raudādama:
Vaska kurpes kājiņā,
Ziedu cimdi rociņā.

Ai, zaļā līdaciņa,
Nāc ar mani spēlēties:
Tu dziļā jūriņā,
Es - ozola laiviņā.

Bite kliedza, bite sauca:
Jūras mala aizdegusi;
Bitīt, melu nemelo,
Jūrmalā gruži gruzd.
- Ko, runcīti, tu domāji,
Uz akmeņa sēdēdams?
- Es domāju Rīgā braukt,
Peles kraut vezumā.

Runci, runci, vāri putru,
Pārnāks tavi darbinieki.
Nebūs putra izvārīta,
Sukās tavu muguriņu.

Incīti, kaķīti,
Aunies kājiņas!
Rītu būs salniņa,
Brauksim mežā.

Nevienam tā nerīb
Kā kaķim dancojot:
Zīda zeķes, samta kurpes,
Griķu salmu cepurīte.

Nu kaķītis Rīgā brauca
Brūnu svārku šūdināt,
Nu bij vaļa pelītēm
Astes griezt gredzenā.
Ej, kaziņa, kārklu grauzt,
Negrauz zaļo ozoliņu:
Lai stāv zaļais ozoliņš
Mana tēva bitītēm.

Ej, kaziņa, mežiņā
Liepu lapu lupināt!
Tik tu pati piesargies
No tā meža junkuriņa!

Kas manai kaziņai?
Nāk, galviņu grozīdama.
Vai naktī bārusies
Ar to vilka māmuliņu?

Ai, vilciņ, nenes kazu,
Man ir bārga sveša mātie.
Tu, aiznesis, apēdīsi,
Man pietrūka gada algas.

Ņem, Jānīti, baltu zirgu,
Apjāj manu kazu kūti:
Šī devīta vasariņa,
Visas kazas ālavicas.

Vilciņš savus kaula piešus
Kārklienā kaldināja,
Lai varēja šoruden
Kazai skriet panāksnos.

Vilciņš savus zābaciņus
Mālu bedrē izsmērēja,
Ka varēja svētu rītu
Kazai braukti vedējos.

Vilks ar kazu saderēja
Mūžam naida neturēti.
Nav saulīte uzlēkusi,
Vilks kazai mugurā.

Vilks dara alu
Niedrājā,
Aicina kaziņu
Dancīša vest.
- Neiešu, neiešu
Dancīša vesti,
Kam manus bērniņus
Aiznēsavi.
Audžu, audžu, vidžu, vidžu,
Man deviņi kumeliņi;
Trīs es jāju, trīs es braucu,
Trīs pakaļ tecināju.

Teci rikšus kumeliņi,
Neej, soļus skaitīdams;
Vai es tevim auzas devu,
Pa vienai skaitīdams?
Es tev devu tīras auzas,
Saulē pļautu āboliņu.

Redzēdama vien pazinu
Dravinieka tēva dēlu:
Vaskots tek kumeliņš,
Bišu spārnu cepurīte.

Mīļi lūdzu kalējam:
Apkal manu kumeliņu!
Apkal manu kumeliņu
Ar sudraba pakaviem.

Apkaustīju kumeliņu
Ar veciem dālderiem,
Lai varēja nakti braukt,
Lai mēness nevajaga.

Uzliksim saimniekam
Ozoliņa vainadziņu,
Lai aug viņa kumeliņi
Ozoliņa resnumiņu.

Jānīts jāja niedru tiltu
Ar diženu kumeliņu;
Rīb tiltiņš, žvadz iemaukti,
Skan tērauda pakaviņi.

Atjāj Jānis Jāņu nakti
Appušķotu kumeliņu;
Tec, māsiņa, atcel vārtus,
Lai jāj Jānis sētiņā.

Jānīts savu kumeliņu
Uz akmeņa kaldināja,
Lai nedzēra rāvūdeni,
Lai nerūsa pakaviņi.

Jānīts jāja Jāņu nakti
Dābulainu kumeliņu,
Sudrabiņa pakaviem,
Zeltītiem iemauktiem.

Labi zirgi Jānīšam,
Vēl labāki Pēteram:
Pēterīša kumeliņi
Staļļa durvis dūzināja.

Jāņam zirgus nojūdzam,
Pēteram aizjūdzam;
Jāņam zirgi piekusuši,
Garu ceļu tecēdami.

Kas piesēja melnu zirgu
Pie bāliņa klēts durvīm?
Jumja māte piesējusi,
Sēklas dzina klētiņā.

Bite jūdza kumeliņu
Dravenieka dēliņam:
Sudrabiņa loku lieca,
Vasku sita pakaviņu.

Es piesēju kumeliņu
Pie ziedošas ābelītes.
Apbierst mans kumelīš
Ar ābeļu ziediņiem;
Jāju sievu lūkoties
Ar ziedošu kumeliņu.

Kas celiņu izrakstīja
Smalkajām pēdiņām?
Laulībnieku kumeliņi
Sudrabiņa pakaviem.

Šodien bite traka bij
Pa visām dieniņām:
Kumeļš ēda ābolāj,
Uzspriņģoja ozolā.

Sen domāju, nu redzēju
Ziemassvētku kumeliņu:
Līdz zemīti baltas krēpes,
Pinkaināmi kājiņām.

Bitīt' skrēja vakarā
Caur deviņi novadiņi,
Zīda groži, vaska loks,
Ābolaini kumeliņi.

Nevienam tā nevaida
Kā manam kumeļam:
Zelta sile, vara grīda,
Sudrabiņa redelītes.

Bērīts mans kumeliņš,
Baltas maizes arājiņš;
Es tam davu auzu sieku,
Āboliņa nesumiņu.

Es tev lūdzu, bāleliņ,
Piepļauj zaļa āboliņa:
To ēdīs Jāņu zirgi,
Garu ceļu tecēdami.

Jānītim, brālītim,
Deviņ`s kaudzes tīrumā,
Deviņ`s kaudzes tīrumā,
Deviņ` bēri kumeliņi.

Es jums saku, jauni puiši,
Nejājati pieguļā:
Pats Jānītis kumeliņu
Pavadāi ēdināja.

Saimenieki, saimenieki,
Jājat zirgus pieguļā:
Jānīts savus kumeliņus
Rasiņā nomazgāja.

Sirmi zirgi jūrā peld,
Zelta segli mugurā;
Staigā paši staļļa puiši
Zelta pieši kājiņās.

Vaicā sētas saimenieks,
Vai ir visi kumeliņi.
Vilks apēda kumeliņu
Ar visiem nadziņiem.
Tur, puisīti, tavas bandas,
Tur tavs lūša kažociņš,
Tur tavs lūša kažociņš,
Tava cauņu cepurīte!

Atsaraunat, skauģa bērni,
Samīs manis kumeliņis,
Samīs manis kumeliņis
Tēraudiņa pakavāmi.

Tumša nakts, zaļa zāle,
Laukā laidu kumeliņu.
Tur palika zaļa zāle,
Vilks apēda kumeliņu.

Pieguļnieki, pieguļnieki,
Vilks apēda kumeliņu,
Vilks apēda kumeliņu,
Aste vien nokustēja.

Man, nabaga puisēnam,
Liela skāde šovasar:
Vilciņš manu kumeliņu
Pa graviņu izganīja;
Pats ganīja, pats apēda,
Man jāteka kājiņām.

Visi saka, visi saka:
- Puisīšam laba dzīve!
Lai aršana, ecēšana,
Kur pieguļas gulēšana!
Jāj rītā sētiņā
Bez pērnā kumeliņa.

Sīku kārklu žogu pinu
Baltābola kalniņā:
Jāņu nakti ielaidīšu
Savus zvaigžņu kumeliņus.

Aiz upītes zaļi bērzi
Zeltītām lapiņām;
Tur bāliņi zirgus gana,
Pieguļā gulēdami.

Jāņu nakti kumeliņu
Pie mietiņa nesienat,
Sienat silā pie priedītes,
Lai skan sili dancojot.

Jāņu nakti kumeliņus
Baro pļautu āboliņu,
Baro pļautu āboliņu,
Dzirda tīru ūdentiņu.

Es nejāju Jāņu nakti
Kumeliņu pieguļā:
Jāņu nakti vīstu nakts,
Novīst manis kumeliņš.

Jauni puiši, bāleliņi,
Sargājiet kumeliņu:
Jānīts gāja Jāņu nakti,
Iemaviņi rociņā.

Jāņu nakti, bāleliņi,
Nejājiet pieguļā:
Meža māte suņus sauca,
Rīdīs jūsu kumeliņus.

Savu laiku es negāju
Jāņa nakti pieguļā:
Jaunas meitas Jāņa nakti
Nozog manu kumeliņu.

Jānīts sauca, Jānīts brēca,
Jānim zirgi pazuduši,
Jānim zirgi pazuduši
Jāņu nakti pieguļā.

Jāņam zirgi pazuduši
Jāņa nakti pieguļā;
Dieva dēli saņēmuši
Savā auzu tīrumā.

Jānīšami sirmi zirgi,
Māsas jāja pieguļā;
Tautiņāmi acis dega,
Caur krūmiem raugoties.

Jānīts jāja pieguļā
Ar deviņi kumeliņi;
Es tecēju vārtu vērt,
Man iedeva devīto.

Ja grib spožus kumeliņus,
Lai gan` agri Jāņu rīt`:
Jāņa rasa balināja,
Jāņa saule spodrināja.

Mārtiņam pilns stallītis
Sirmu, bēru kumeliņu;
Es tev lūdzu, Mārtiņ, brāl',
Dod man vienu ceļa zirgu.

Kas tik diži rībināja
Aiz tā mana zirgu staļļa?
Mārtiņš dīda kumeliņu,
Vara važu turēdams.

Tikušam dēliņam
Bite jūdza kumeliņu;
Kaut kādam netiklam
Nejūdz laba mātes meita.

Kas rakztija ozoliņu
Straujas upes maliņā?
Man' bāliņi norakztija,
Kumeliņus ganidami.

Vilciņš manu kumeliņu
Pie ozola dīdināja;
Vilkam devu svina lodi,
Jāj' mājās kumeliņu.
Rudzīšam, miezīšam,
Tiem līdīšu līdumiņu;
Auziņai, skariņai,
Tai lielie tīrumiņi.

Sēju rudzus, sēju miežus,
Sēju auzas vairumā:
Rudzi, mieži klaipu glauda,
Auzas glauda kumeliņu.

Sēju platu kviešu druvu
Pie ezera kalniņā;
Ezers lejā līgojās,
Kviešu druva kalniņā.

Ej, brālīt, miežu sēt,
Es nesīšu sētuvīti.
Tev dziedāja zelta zīle,
Man sudraba lakstīgala.

Lai līgo, kas līgo,
Rudzu lauks, tas līgo;
Tas līgo Jāņu nakti
Līdz pašai zemītei.

Audzin`, Dievs, brālītim
Labus miežus, labus rudzus;
Lepnajiem, skopajiem
Ar lopiem izganīšu.

Jānīts gāja rudzu lauku
Ar pelēku mētelīti;
Lai zied mana rudzu druva
Pelēkiem ziediņiem.

Klētī eju, klētī teku,
Klētī man visi prieki:
Klētī rudzi, klētī mieži,
Klētī visa labībiņa.

Jāņu māte rudzus brida,
Brūnu kleitu pacēlusi;
Kur norāva vienu vārpu,
Divas auga tai vietā.

Ai, Jānīti, ai, Jānīti,
Tavu lielu rudzu lauku:
Visu nakti salīgoju,
Laukam galu neatradu.

Kas apvilka zaļu zīdu
Apkārt manu rudzu lauku?
Dieva dēli apvilkuši,
Jāņu nakti staigādami.

Nebēdāji, rudzu druva,
Gan es tevi pievārēšu,
Pievārējse padziedāšu,
Vakarā sadancāšu.

Ai, rudzīti, rogainīti,
Tavu daiļu augumiņu!
Vēl daiļāki arājiņi,
Rogainīšu pļāvējiņi.

Līgo rudzi, līgo mieži,
Līgo visa labībiņa;
Kāpostiņi nelīgoja,
Līgo paši stādītāji.

Lai zied rudzi, lai zied mieži,
Lai zied visa labībiņ`;
Sīpoliņi lai nezied,
Lai zied pate saimeniec`.

Rudzīts zied zelta ziedus,
Miezīts zelta pakariņu;
Bite pate muļķe bija,
Ziedu ņemt nemācēja.

Ai, rudzīti, rogainīti,
Tavu stiebru nebradāšu!
Izravēju rudzu puķes,
Lai aug tīra labībiņa.

Laba mana sila zeme
Dores dēt, rudzus sēt:
Sīc bitīte, zied rudzīši,
Pats jaukuma nevarēju.

Rudzu druva priecājās,
Nolīks mana muguriņa;
Līksti pati, rudzu druva,
Man mugura nenolīks.

Prieki bija arājam,
Prieks arāja līgavai:
Redzēj` savu rudzu lauku
Zelta miglu miglojam.

Ai, rudzīti, rogainīti,
Sen bij tev noziedēt:
Jau dažam saimniekam
Sen bij tukša maizes abra.

Līktin līka rudzu druva
Lielajā augumā;
Tā līks mana muguriņa
Garajāi spailītē.

Vai Dieviņi, visu dienu
Nolīks mana muguriņa;
Lai tā līka rudzu druva
Līkajām vārpiņām.

Bij man laba sila zeme
Rudzus sēt, dores dēt,
Rudzus sēt maizītei, 
Medu, vasku naudiņai.

Ziemassvētki atbrauca
Pa rudzu lauku,
Zālīti mīdami,
Asniņus celdami.

Man bij lieli rudzu lauki, 
Otras malas neredzēj';
Bij man arī sila zeme, 
Kur bitēmi dores dēt.

Mežā iemu, mežā teku,
Mežā manim lieli prieki:
Mežā manim mieži, rudzi, 
Mežā bites ozolā.

Gudrajam dēliņam
Trīs naudiņas vasarā:
Auga rudzi, auga mieži,
Lien bitītes ozolā.

Bitit' šuva melnu krēslu
Auza salma galiņā,
Kur pašai atsēsties,
Dravenieku mielojot.

Jūs, māsiņas nezinat,
Kāda bēda rudzīšam;
Rudzīšam tāda bēda,
Pilni puišu pielīduši.

Jumim cepu gardu rausi
No trijām labībām:
No miežiem, no rudziem,
No baltiem pūrīšiem.

Kam tie kalni, kam tās lejas, 
Kam tie kuplie ozoliņi?
Rudziem kalni, miežiem lejas,
Bitēm kuplie ozoliņi.

Sasadzīra div' bagati
Ziemu ciest, nesasalt:
Bitit' koka namiņā,
Rudzits zemes gabalā.

Lapsu māte brīnījās,
Ka zaķim brūni svārki.
Kas tev daļas, vistu zagle,
Ka var puisis nopelnīt!

Lapsa, lapsa, tev būs vaina,
Kam siliņu dedzināji:
Skudriņai sadeguši
Div' sudraba gredzentiņi.

Vilks ar lapsu strīdējās
Augsta kalna galiņā:
Vilkam kaula kažociņš,
Lapsai zīda stabulīte.

Visi zvēri sadzīvoja,
Vilks ar lapsu ķildojās,
Vilks ar lapsu ķildojās
Dēļ bērā kumeliņa.

Lapsiņai, māsiņai,
Visi svārki noplīsuši,
Visi svārki noplīsuši,
Purvus, mežus bradājot.

Lapsai aste nokritusi,
Purva malu staigājot.
Ja jūs kāds atrodat,
Paceliet lapsas asti!

Vilkam liels brīnumiņš,
Lapsai zīžu kažociņš
- Kas tev kait, jēru zagli,
Tas man .mātes nopelnīts.

Vilciņš mans tēva brālis,
Lapsiņ' mana mātes māsa.
Uz vilciņu: urjaja!
Uz lapsiņu: cacaca!
Ai, lācīti, ķepurkāji,
Kam tu manas auzas ēdi?
Iesim, lāci, sūdzēties,
Kam auziņas piederēs,
Man auziņas piederēja,
Tev bij pilna muguriņa.

Ai, lācīti, platkājīti,
Kam nomini linu druvu!
Ies māsiņa raudādama
Tukšu pūru tautiņās.

Tev, lācīti, melnas kāias,
Netup ceļa maliņāi;
Ir meitiņas madarās,
Tām dzīpari nekodās.

Vakar lācis maizi cepa
Aiz Valmieras siliņā;
Šodien ēda launadziņu
Paipaliņas krodziņā.

Lācis kāpa ozolā,
Sakās kunga dravinieks;
Kur tev dzeinis, kur vācele,
Kur, lācīti, medu liksi?

Jaunas vīzes apsaāvis,
Silā gāju dores dēt;
Meža Mika nolūkoja,
Saldu medu iecerēja.

Platas vīzes apāvos,
Silā gāju doru dēt.
Sak' lācītis lūkodams:
Edz, kur bišu dējejiņš!
Būs man medus, būs man medus
Uz nākošu rudentiņ'!

Vilciņš saka uz lācīša:
Kur, lācīti, medu ņēmi
-Es uzkāpu ozolā,
Jaunu puišu dējumā.

Guli, guli, lāču māte,
Saulīt' lielu gabaliņu.
Biezi meži, platas lapas,
Saule cauri nespīdēja.

Lācis kāpa ozolā,
Bite dūra vēderā,
No tā maza dūrumiņa
Liela pumpa uzcēlās.

Lācis kāpa ozolā,
Bite dūra vēderā;
No tā viena dūrieniņa
Lācim pampa vēderiņš.
Kāp, lācīti, no ozola,
Lai skrien bite medu nest.

Atminiet, jaunas meitas,
Kas bij liepas iedobā?
Lācis kāpa liepiņā,
Medutiņa meklēdams.

Lācīt, lielais dravenieks,
Nāc, tev došu vaska ēst.
-Es neēdu vasku vien,
Ēdu skaidru medutiņu.

Lācis kāpa ozolā,
Gribē bišu medu ēst;
To lācītis nezinā,
Kad bitīte iekodīs.
Klausījosi, brīnījosi,
Kas aiz kalna gavilēja:
Lieldieniņa braukšus brauca,
Asnus veda vezumāi.

Silta, silta saulīte
Istabas galā;
Zaļa, zaļa zālīte
Lieldienas rītā.

Nāc nākdama, Liela diena,
Visi bērni tevis gaida,
Visi bērni tevis gaida,
Aiz vārtiem sasēduši.

Lieldienas rītā
Sarkana saule;
Māršiņas villainei
Sarkanas bārkstis.

Apsaāvu baltas kājas,
Sasukāju gludu galvu:
Lielas dienas rītiņš bija,
Tad gribēju smuka būt.

Lielas dienas, Lielas dienas,
Cepiet raušus krāsnīnās;
Raudziet alu, vāriet olas,
Lai es varu priecāties!

Liela diena, Liela diena,
Mazas manas vilainītes;
Es apsedzu Lielu dienu
Ar mazām vilainēm.

Raibu mešu, raibu aužu,
Lielas dienas gaidīdama;
Kad atnāca Liela diena,
Raibu vilku mugurā.

Kā zinātu Ziemassvētkus,
Kad nediltu kamaniņas;
Kā zinātu Lieldieniņu,
Kad nekārtu šūpulīti?

Cērtiet, brāļi, oša kārti,
Vītējiet saulītē:
Kad atnāks Liela diena,
Pakariet šūpolītes.

Kas to Lieldienu
Iešūpoja,
Tam auga liniņi,
Tam kaņepītes.

Ap Meteni slaidi laižu,
Lai liniņi gari aug;
Ap Lieldienu šūpojos,
Lai telītes barojas.

Lieldiena, māmulīt,
Kur kārsim šūpulīt`?
- Kar priedei, kar eglei,
Kar mazai bērziņai.

Lieldienu vaicāju,
Kur kārsim šūpoles?
- Augstajā kalnā,
Lielceļa malā.

Lieldienai vaicāju,
Kur kārt šūpoles?
Avota kalnā,
Sudraba stabā.

Ai, bāliņi, Liela diena,
Kur kārsim šūpulīti?
Aiz upītes, kalniņā,
Div` sudraba ozolos.

Kar, bāliņi, šūpulīti,
Nekar upes maliņā:
Trūkst virvīte dārdēdama,
Krīt māsiņa upītē.

Karat, brāļi, šūpulītes
Ozoliņa kārtītēm:
Nāks māsiņas šūpoties
Visas trejas Lieldieniņas.

Man pakāra bāleliņi
Vizulīšu šūpolītes;
Skan podziņas, skan zīlītes,
Skan vizuļu šūpolītes.

Alu, alu bāliņam
Par šūpoļu kārumiņu:
Tas cēlās rītā agri
Virvei lūku darināt.

Šūpoļu kārējam
Oliņu došu;
Auguma sviedējam
Oliņas čaumalu.

Es neiešu ne ar vienu
Šūpolēs šūpoties;
Ieš` ar savu bāleliņu,
Tas man' viegli pašūpos.

Lielas dienas rītiņā
Agri gāju šūpoties,
Lai redzēju koku galus
Zelta sauli margojam.

Šūpojās, līgojās,
Kas iesēda šūpulī?
Linu sauja, magonīte,
Tā iesēda šūpulī.

Šūpo mani, tautu dēls,
Līdz bērzīna galotnei:
Augstu cēlu es galvīnu,
Stalti nesu vainadzīnu.

Es ar savu mīļāko
Lieldienās šūpojos;
Viņš ievēra zelta viervu,
Es sudraba gredzentiņu.

Es ko atradu
Šūpuļa vietā:
Mana paša bāliņa
Zeltgredzentiņu.

Eit` projām, Lieldieniņas,
Ar baltām oliņām,
Es gaidīšu Jurģa dienu
Ar zaļo rudzzālīti.

Tā gaidu Lieldienu
Kā bāleliņu;
Aizgāja garām
Kā rīta rasa.

Atnāca Lieldiena dziedādama,
Zelta zīlītes bārstīdama;
Aizgāja Lieldiena raudādama,
Zelta zīlītes lasīdama.

Trīs gadiņi pieminēju,
Kur Lieldienu šūpojos:
Ne tur auga zaļa zāle,
Ne sarkans āboliņš.

Spēlējati, spēlmanīši,
Dancojati, panāksnieki:
Lai sajēma tautu dēls
Savu jaunu līgavīnu!

Sudrabiņa grožus viju,
Zeltā kalu kamaniņas,
Lai brauc mana līgaviņa,
Kā puķīte ziedēdama.

Slaukat, meitas, ceļmalītes,
Ka var zeltu ritināt,
Ka var vest tautu dēls
Sudrabotu līgaviņu.

No istabas vien pazinu,
Kur meitiņas izvedamas:
Četri kakti istabā,
Visi četri izpušķoti.

Noiet saule vakarā,
Meža galus pušķodama;
Tā pušķoja māte meitu,
Tautiņās vadīdama.

Sniedziņš sniga, putināja,
Aiz galdiņa kupeniņa;
Tā nebija kupeniņa,
Tā brālīša līgaviņa.

Kur, brālīt, tu dabūji
Tik raženu līgaviņu,
Dziedātāju, runātāju,
Sīku rakstu rakstītāju.

Puķe, puķe, roze, roze,
Bāliņ, tava līgaviņ`;
Nebij puķe, nebij roze,
Pašas daiļš augumiņš.

No sirsniņas man patīk,
Dēliņ, tava līgaviņa:
Ne tik stalta, ne tik lepna,
Ne par daudz sidrabota.

Maza mana līgaviņa
Par visāmi sieviņām;
Balta mana zēģelīte
Par visāmi zēģelēm.

Bitīt' sērsti aicināja
Dravinieka līgaviņu;
Bitīt' cēla smilgas krēslu
Apakš kupla ozoliņa,
Tur varēja apsēstiesi
Dravinieka līgaviņa.

Sudrabiņa gaiļi dzied
Dzintariņa kalniņāje;
Dzintariņa meitu veda
Sudrabiņa dēliņame.

Lietiņš lija , rasināja,
Slapin` manu līgaviņu;
Vilku svārkus no muguras,
Sedzu savu līgaviņu.

Tic', Dievam, līgaviņa,
Ej ozolu baznicā;
Visas tavas villanites
Bititēm nolipušas.

Pūta mana līgaviņa,
Pār pagalmu tecēdama:
Vai būs dēls, vai būs meita
Sprogainiem matiņiem

Kur bijusi, nebijusi
Mana jauna līgaviņa:
Ienāk pati izbālusi,
Ienes jaunu arājiņu.

Parād` man, līgaviņa,
Ko satini palagā:
Vai satini govju gani,
Vai dēliņu, arājiņu?

Upe nesa ozoliņu
Ar visāmi bitītēm;
Dravenieka līgaviņa
Tek gar malu raudādama.

Aizko zila, aizko melna
Dravenieka līgaviņa?
Aizto zila, aizto melna,
Ka neguļ dienavidu.

Šādi tādi man' gribēja, 
Es to tādu negribēju:
Es gribēju viena laba
Smuidrozola dējējiņa.

Bite jūdza kumeliņu
Dravenieka līgavai:
Sudabriņa loku lieca,
Vaska sita pavadiņu.

Šūn, bitīte, ko šūdama,
Šūn man vaska kamaniņas:
Ka es varu ciemā braukt,
Atvest daiļu līgaviņu.

Dravenieka līgaviņa
Sēd, galviņu nokārusi:
Bišu tēva klausījās
Ar abām austiņām.

Bitei vaļa, meitai vaļa,
Kur tām tika, tur tās gāja:
Meitiņ' tālu tautiņās,
Bitīt' augstu ozolā.

Ieraudzīju vien pazinu
Dravenieka līgaviņu:
Vasku cimdi rociņā,
Šūniem šūta sedzenīte.

Ieraudzijsi vien pazinu
Dravinieka līgaviņu:
Samta kurpes kājiņā,
Vasku cimdi rociņā.

Dravinieka līgavai
Vaska cimdi rociņā,
Vaska cimdi rociņā,
Bišu spārnu cepurīte.

Es tai savai līgaviņai
Dieva dēļi maizi devu:
Man bitītes svārkus šuva,
Sētmalā gulēdam's.

Dravenieka līgaviņa
Necieš garda kumosiņa:
Kad pietrūka kambarie,
Ietek piena klētiņā.

Eita, ļaudis, skataities,
Kādu koku upe nes:
Upe nesa ozoliņu
Ar visām bitītēm.
Dravinieka līgaviņa
Tek gar malu raudādama.
Kuliet rijas, kūlējiņi,
Maliet māļa, malējiņi!
Nokūluši, samaluši
Pieceliet māmuliņu,
Pieceliet māmuliņu,
Brokastiņa devējiņu.

Man, bitīt, man, bitīt,
Sav' meitiņ, malējiņ':
Man bij vaska dzirnaviņas,
Ābeļkoka maltuvīte.

Es to savu rīta māli
Ar dziesmām sadziedāju,
Lai nesaka citi ļaudis,-
Darba dēļ noskumusi.

Malējiņa tā meitiņa,
Apputējis vainadziņš;
Dravenieka tas dēliņš,
Vaska cimdi rociņā.

Seši rīti nedēļā,
Visus sešus malti gāju,
Pirmo rītu maizi malu,
Otro rītu - iesaliņu;
Trešajā rītiņā
Brāļam malu ceļa maizi;
Ceturtā rītiņā
Putraimiņus trinkšķināju;
Piektajā rītiņā
Plācenīti gruzdināju;
Sestajā rītiņā
Zirgiem malu uzmatiņu.

Vāverīte malti gāja,
Sesku sūta druviņā;
Samalusi, izcepusi,
Panāk sesku celiņā.

Man bij vaska dzirnaviņas
Pie vārtiem ozolā;
Kad aizgāju, tad dabūju
Bites meitu malējiņu.

Bij man vaska dzirnaviņas
Ozoliņa galdiņiem;
Atved man, māmuliņa,
Bites meitu malejiņu.

Bitit' saka malejiņu,
I es biju malejiņa,
Es apmalu dzirnaviņas
Kā to vasku riteniti.

Uz kalniņa ozoliņš,
Uz ozola dzirnaviņas;
Tev, bitit, viegli spārni,
Palīdz māli ritināt.

Kā skudrītes siliņā,
Lielu pūzni savilkušas,
Tā māsiņas pulciņā
Lielu darbu padarīja.

Zied ābele pret ābeli,
Katra kalna galiņā;
Dzied māsiņa pret māsiņu,
Katra tautu sētiņā.

Nāc, māsiņa, ciemoties
Metenīša vakarai:
Būs pupiņas, būs zirnīši,
Būs cūciņas šņukurītis.

Visu gadu naudu krāju
Metenīša vakaram:
Es māsiņas vizināšu
Metenīša vakarāi.

Es māsiņu vizināju
Meteņdienas vakarā,
Lai aug mani gari lini
Ar ziliem ziediņiem.

Palīdzat jūs, māsiņas,
Lūku plēst, dzeiņu vīt:
Man bitītes ielīdušas
Greizajā ozolā

Bitīt' šuva atšūdama,
Līkumiņus locīdama;
Mēs, māsiņas, mātes meitas,
Šādu darbu nemākam.

Nāc, māsiņa, nāc, māsiņa,
Ievedīšu puķītēs:
Viens kociņš, trīs zariņi,
Deviņiem ziediņiem.

Bitīt' šurpu, bitīt' turpu,
Bitīt' šūnu šuvējiņa;
Mēs, māsiņas, lielas meitas,
Tāda darba nemākam.

Kur tu iesi, bāleliņ,
Baltas kājas audamies?
-Iešu, māsiņ, pār Daugavu
Zeltozolu darināt.

Paga, paga, tautu meita,
Pasacīšu bāliņam:
Kam tu savas kājas āvi
Zem dravēta ozoliņ'.

Tec', māsiņa, teciņiem,
Tec', pasaki bāliņam:
Vējš nolauza ozoliņu
Ar visām bitītēm.

Bite mana māsa bija,
Ābolajā kājas āva;
Nepazina sēdejuma,
Ne sliedites pakaļā.

Bitīt, tavu čaklumiņu,
Ziedainām kājiņām;
Mācies, meita, no bitītes
Čakli pūru piedarīt.

Ravējiet, ravētājas,
Nerauniet dāboliņa:
Vakar bite piesacīja,
Druvas malu staigājot.

Ko, māsiņa, tu raudāji,
Celmiņā tupēdama?
-Kā, bāliņ, neraudāšu,
Krauklīts bites izknābājis.

Bite, bite māsa mana
Par Daugavu nogājuse
Nava vaļas bāliņiem
Par Daugavu dūrus diet.

Nākat, meitas, skatīties, 
Kādu koku Venta nes:
Venta nes ozoliņu
Ar visām bitītēm.
Jo bitīte zemu skrej,
Jo māsiņa žēli raud.
Vāverīte, kuplastīte,
Ar meitām dancot gāja,
Ar puišiem vien negāja,
Kam tie auga medinieki.

Medinieka meita biju, 
Dravinieka ļaudaviņa:
Diezgan bija vaska cimdu
I caunotu kažociņu.

Vāverīte trakšķināja
Ar meitām rnaltuvē;
leraudzīj'si medinieku,
Skrien pa logu siliņā. 

Sīrenieki, medinieki, 
Saņemiet to bitīti:
Tā bitīte kalnus kāpa
Ziedainām kājiņām.
Man bij medus, man bij vaskis,
Man bij vaska ritentiņš;
Pārdev' medu, pārdev vasku,
Nopirk' caunu cepurīt'.

Tec, bitīte, tecēdama,
Atpakaļ neskaties:
Tur ļautiņi medu ēda, 
Kāri pirkstus laizīdami.

Bitīt' nesa medutiņu
Ar ozola kanniņām;
Nes, bitīt, dod man ari
Jel uz spārnu galiņiem.

Mana jauna vedekliņa
Grib ar medu mieloties;
Ķēru sietu, ķēru podu,
Teku bišu dārziņā.

Sarkanais āboliņ, 
Kādēļ šogad vēlu ziedi?
Nebūs medus bitītēm,
Ne vainaga galviņā.

Es uzlīdu ozolā,
Bite koda rociņā;
Jo tā bite sīvi koda,
Jo es saldu medu ēdu.

Lai precēšos, kad precēšos,
Bitenieku vīru ņemšu:
Kas kaitēja biteniecei
Ik dieniņas medu ēst.

Manam tēvam tādas bites
Kā pērnie telēniņi:
Ar vindiņu medu vilka
Resnajā ozolā.

Ej, sliņķīti, tu pie bites,
Mācies bites tikumiņu:
Ne tai kungu, ne vagaru,
Saldu medu savācot.

Bitīt' maza, bitīt' liela,
Nes man saldu medutiņu,
Tad es tevi godināšu,
Kalniņāi sēdēdama.

Medutiņ, medutiņ, 
Kur tu biji dabūjams?
Kuplas liepas iedobā,
Tur bitītes ievākušas.

Bitīt' savu meitu deva
Pār deviņi ezeriņi;
Trīs gadiņi medu cēla
Deviņām laiviņām.

Ej, bitit, tu pie Dieva,
Atdod tavu saldumiņu;
Atdod savu medutiņu,
Es kārites tev atdošu.

Bērtis gāja bišu kāpt,
Pērle [?] nesa vāceliti,
Sīki mazi eņģelīši
Līdzi tek medus ēst.

Dravinieka meitu ņēmu,
Salda medus gribēdams:
Dravinieka meitiņai
Vaska cimdi rociņā.

Kas man kait nedzīvot,
Dravinieka līgavai:
Medu ēdu, medu dzēru, 
Vaskiem šūts vainadziņš.

Citi puiši izdējuši
Pa simtam ozoliņu,
Es izdēju vīksnas celmu,
Medu krāvu vezumā.

Griķīts auga smilktenē,
Papardīšu mežmalē;
Griķim bija saldi ziedi,
Bitītēm medus salds.

Platas vīzes apāvos,
Silā gāju doru dēt.
Sak' lācītis lūkodams:
Edz, kur bišu dējējiņš!
Būs man medus, būs man medus
Uz nākošu rudentiņu.

Jānīšam tādas bites
Kā pērnie sivēniņi:
Ar cirvīti medu cirta
No resnā ozoliņa.

Zinu, zinu, bet neteikšu,
Kas liepiņas viducī:
Bitīt' taisa saldu medu
Mazajam bērniņam.

Pļāvējiņi, bāleliņi,
Kam jūs pļaujat āboliņu:
Āboliņam zieda laiks,
Bitītēm medus laiks.

Es aizgāju uz kalēju,
Nokalos ķirvelīt';
Nocirt' zaļu ozoliņ'
Ar visām bitītēm.
Man bij medus, man bij vaska,
Man bija vaska ritentiņš,
Pārdev' vaska ritentiņ',
Nopirk' cauņu cepurīt'.

Lācis kāpa ozolā,
Bites koda kājiņā:
Ak mīļais melnkājī
Neej manu medu zagt.

Teci gaiši, mēnestiņi,
Gar to manu glāžu logu:
Balta dzija man vērpjama,
Nav man skaidu plēsējiņa.

Spīdi gaiši, mēnestiņi,
Nakti vērpa sērdienīte;
Tai nebija dienu vaļas,
Kungi sūta tīrumā.

Kur tecēji, Mēnestiņ',
Ar to zvaigžņu pudurīti?
Karā teku palīdzēt
Jaunajam brālītim.

Lai saulīte mirdzēdama
Bāliņam priekšā tek,
Lai sidraba mēnestiņš
Pakaļ tek sargādams.

Ei, Saulīte, Mēnestiņ,
Kur jūs skaisti mijaties:
Kur Saulīte dienu tek,
Tur vakaru Mēnestiņš.

Ei, Saulīte, Mēnestiņ,
Kur jūs skaisti mijaties:
Kur Saulīte ziemu tek,
Tur vasaru Mēnestiņš.

Saule rāja Mēnestiņu,
Kam tas gaiši nespīdēja;
Mēnestiņš atbildēja:
Tev dieniņa, man naksniņa;
Tev dieniņa ar ļaudīm,
Man naksniņa ar zvaigznēm.

Kur tu teci, Mēnestiņi,
Ar to zvaigžņu pudurīti?
- Karā eimu, karā teku
Jaunu puišu palīgā.

Kas to teica, kas redzēja,
Kad Saulīte meita bija?
Mēnestīņš, tas redzēja,
Tas nojēma vainadziņu.

Mēnestiņš zvaigznes skaita,
Vai ir visas vakarā;
Visas bija vakarā,
Auseklīša vien nebija:
Auseklītis aiztecēja
Saules meitas lūkoties.

Saule kūla Mēnestiņu,
Aiz radziņa turēdama,
Kam tas lēca naktī vēlu,
Kam gaismiņas nerādīja.

Mēnestiņis, karavīris,
Tecēj' dienu, tecēj' nakti:
Dienu tecēj' tīrus laukus,
Nakti rijas kuldināj'.

Gaiša bija tā naksniņa,
Kad spīdēja Auseklītis;
Vēl gaišāka tā naksniņa,
Kad spīdēja mēnestiņš.

Dieva dēli, Saules meitas
Vidū gaisa kāzas dzēra;
Mēnestiņš tecēdams -
Tas pārmija gredzentiņus.

Mēnestiņš nakti brauca,
Es Mēneša ormanīt's;
Mēnestiņš man iedeva
Savu zvaigžņu mētelīti.

Tumsiņā, vakarā
Nedrīkstēju viena iet;
Dievīņš man biedram nāca,
Mēnestiņš gaišumam.

Mēnestiņš karā jāja,
Zvaigžņu svārki mugurā,
Zvaigžņu svārki mugurā,
Dimantiņa zobentiņš.

Kara vīra līgaviņa
Sēd aiz galda raudādama;
Sēd aiz galda raudādama,
Karodziņu rakstīdama.
Vidū šuva sav' sirsniņu,
Iekšā krustu zeltodama,
Apkārt šuva mīļas domas,
Sidrabotu pavedienu.

Kur tecēji, Mēnestiņi,
Ar zvaigžņotu mētelīti?
- Tiem ļaudīm palīgā,
Ko bez saules strādināj'.

Spīdi spoži, Mēnestiņi,
Pār to manu tēvu zemi,
Lai redz meža lakstīgala
Sav' dziesmiņu skandināt.

Odiņš kūla masaliņu,
Pie kociņa piesiedams.
- Apdomā, grēcenieks,
Cik tā visa nesēiiņa.

Ods nokrita no ozola
Uz ozola saknītēm;
No tā oda kritumiņa
Trīs dienlņas zeme rīb.

Odiņš kliedza, odiņš brēca,
Odam kāja nosvilusi;
Odam kāja nosvilusi
Pieguļnieku guntiņā.

Sisens kliedza, sisens brēca:
Ne man tēva, ne māmiņas!
Zirgs nospēra manu tēvu,
Zosmātīte māmuliņu.

Ar mušiņu arti gāju,
Smilgā cirtu lemestiņu.
Kāds lopiņis man aramis,
Kāda koka lemestiņa?

Es sajūdzu sisentiņu
Vieglos puķu ratinos;
Rīgā man saule lēca,
Vāczemē norietēja.

Visas pļavas aiz upītes
Pilnas zīda pavedienu:
Zirneklītis sagšas auda
Mušiņām , māsiņām.

Zirneklītis tīklu auda
No smildziņas uz smildziņu;
Piesargies, mušu māte,
Tev bērniņi jāaudzē!

Skudra man iekoda
Kreisāji gurnā,
Pārgāju mājā,
Pateicu tēvam
Tēvs man šūdina
Tērauda bikses.

Es redzēju ganīdama,
Skudre vilka dzīpariņu
Vai skudrīte sagšas auda,
Vai locīja ielociņus?

Kukaini, ragaini,
Tev grezni svārki,
Ne tādi kungam,
Ne ķēniņam.

Ko, bitīte, tu dziedāji,
Tev bij' maza dvēselīte?
Lai dzied meža dundurītis,
Tam halstiņš tālu skan.

Rūci, rūci, dundurīti -
Kur tas rūca, kur nerūca.
Voi tas rūca cinītī,
Voi ozola saknītē?

Visi putni dziedāt dzied,
Vabulīte dūcin dūc,
Vabulīte dūcin dūc,
Tā dziedat nemācēja.

Kaite man siliņā,
Kaite sila maliņā:
Silā mani odi ēda,
Spāres sila maliņā.
Kas grib daudz sīkas naudas,
Lai dēj šķību ozoliņu:
Zelta nauda sabirusi
Šķībajā ozolā.

Jāņu nakti dancot gāju,
Naudu bēru zābakos,
Lai teic meitas dancodamas,
Tam sudraba zābaciņi.

Margodama saule lēce
Caur ozola lapiņām:
Dravenieka līgaviņa
Zelta naudu rēķinaja.

Baltaitiņa jūru brida
Sudrabiņa radziņiem;
Rīgas kungi pretī nāca,
Siekiem naudu mērīdami.

Ūdris, bebris cīkstējās
Straujupītes maliņā.
Abi bija naudas vīri
Naudas svārki mugurā.

Balta cūka peld pa jūru,
Naudas kule mugurā.
Peld cūciņa maliņā,
Grimst naudiņa dibenā.

Ai bitīte, svārbulīte,
Maksā manu dienas darbu:
Sen skaidiņa sapuvusi,
Dienas darbi nemaksāti.

Šorīt muti nomazgāju -
Vairāk ledus, ne ūdeņa,
Lai manai pādītei
Vairāk zelta, ne sudraba.

Bitīte bajāra
Kalponīte:
Tā nesa zeltiņu,
Tā sudrabiņu.

Jūra šņāca, jūra krāca,
Kas guļ jūras dibenā?
Tur gulēja zelta nauda
Sudrabiņa lādītē.

Smalku skuju priedīt' dēju
Tīrumiņa galiņā
Tur bitīte ielīgoja
Ar to vasku ritenīti.
No tā vasku ritenīša
Naudiņā iekūlos,
Naudiņā iekūlos,
Nopirk' bēru kumeliņu,
Nopirk' bēru kumeliņu,
Atved' skaistu līgaviņu,
Mīkstu cisu taisītāju, 
Paladziņa klājējiņu.

Nekas iet par bites godu:
Miglā zeltu salasa,
Saulitē sēdedama
Zelta troni darina.

Dimdi, dimdi, ozoliņi,
Visi tavi zari dimd,
Visi tavi zari dimd,
Visas zaru pazarites.

Izcēlu ozolu
Plāniņa vidū
Ar visi zariņi,
Ar pazarīši.

Punktejies, ozoliņ,
Sudrabiņa punktitēm,
Rītā jās dravenieki,
Visiem kapļi mugurā.

Silā eju, silā teku,
Silā man visi prieki:
Silā mani rudzi sēti,
Silā mani ozoliņi

Cērtiet kļavas, ozoliņus,
Apses vien necērtiet:
Drebēs jūsu valodiņa,
Ar kundziņu runājot.

Šmaugi gari ozoliņi
Pededzites maliņā;
Tur vajaga gara dzeiņa,
Gudra vīra padomiņa.

Visi tēva ozoliņi
Pret ziemeli atziluši:
Vienam kāpu galiņā,
Visus griezu launagā.

Ozols auga Daugavā
Ledainām lapiņām;
Pate bite laipas meta
Pie kuplā ozoliņa.

Kas kaitēja man dzīvot
Sava tēva zemītē:
Ar vindiņu medu smēlu
No kupliem ozoliem.

Līgo, līgo, ozoliņi, 
Ar visām bitītēm:
Gan tu drīzi aizlīgosi
Kurzemnieku upītē.

Uz kalniņa ozoliņš,
Ozolā dzirnaviņas;
Bitītei viegli spārni,
Tā var viegli ritināt.

Zinu, zinu, bet neteikšu,
Kas ozola dobumā:
Bitīt' taisa vaska pūru
Mazajiem bērniņiem.

Bitīt, tavu daiļu meitu
Rudajām actiņām;
Spīd actiņas tīra zelta
Caur ozola lapiņām.

Ķis, kaziņa, kārklu grauzt,
Negrauz āra ozoliņu:
Lai stāv āra ozoliņš,
Kur bitītei uzmesties,
Kur bitītei uzmesties,
Kur vējiņam atpūsties.

Es atradu ganīdama
Birzē kuplu ozolīnu;
Auni kājas, mans brālīti,
Būs bitītes iešuvušas.

Izkurtējis ozoliņš
Gaida bites ielienot;
Bišu saime gudra saime,
Sametās virsaunē.

Ai, bitite vīvaliņa,
Kur mēs abas vīvinam?
Vīvinam ozolā,
Jaunu puišu dējumā.

Kas tur mirdz, kas tur spīd
Caur ozolu zariņiem?
Dravinieku dēliņam
Vasku cimdi rociņā.

Kam tie kalni, kam tās lejas,
Kam tie kupli ozoliņi?
Rudziem kalni, miežiem lejas,
Bitēm kupli ozoliņi.

Es apkalu ozoliņu
Sudrabiņa nagliņām:
Bitītei zemas kājas,
Lai neslīd staigājot.

Lec, saulīte, rītā agri,
Sildi meža virsotnītes:
Bāliņam rokas sala,
Ozoliņu stādinot.


Kur, bitīte, tu dzirdēji,
Dravinieku gav'ļojam?
-Es dzirdēju vecumā,
Smuidrajā ozolā.

Ai, ozoli, ozoliņi,
Maksā manu dējumiņu!
Jau skaidiņa sapuvusi,
Vēl bitite nelīdusi.

Nevienam es neteikšu,
Ko atradu ganīdama;
Bāliņam vien pateikšu,
Bites dzied ozolā.

Ozolītis, zemzarītis,
Kupls auga līdumā;
Cik dravnieku garām gāja,
Tik pacēla cepurīti.

Es izgāju pa lejām,
Pa ozolu ēniņām,
Skrej, bitīte, sasit spārnus
Pa ozolu zariņiem!

Zinu, zinu, bet nesaku,
Kur aug zaļi ozoliņi:
Aiz kalniņa ozoliņi,
Ciemā jauna dējējiņ'.

Es nocirtu pagalmā
Tēvu tēvu ozoliņu;
No celmiņa kokles šķēlu,
No zariņa stabulītes,
No tā paša viducīša
Bišu dravu iztaisīju.

Ai zaļais ozoliņ, 
Tavu smuidru augumiņu:
Simtu asu dzeini vilku,
Vēl nesniedzu virsotnīti.

Ozoliņš gauži raud,
Garām jāja dravenieks;
Neraud' gauži, ozoliņ,
Tā ir tava paša vaina.

Ozolīti, zemzarīti,
Kam tu augi lejiņā?
Bites tevīm pāri skrēja,
Dravinieki garām gāja;
Puiši tavas saknes mina,
No kalniņa tecēdami.
Vēl meitiņas zarus lauza,
Kalniņā stāvēdam's.

Kam tie der veci puiši,
Kam tie veci ozoliņ'?
Veci puiši vilkiem der,
Ozoliņi bitītēm.

Neraugies, tautu meita,
Uz manām kājiņām,
Paskaties siliņā
Manis dētu ozoliņu.

Šūn, bitite, melnu krēslu
Ozoliņa zariņā,
Tur tu pate atsēsies,
Dravinieku mielodama.

Vakar viju stipru virvi,
Šodien kāpu ozolā;
Līdzko kāpu ozolā,
Bites klupa cekulā.

Pavasari, pavasari,
Ko tu man atnesīsi?
Atnesīšu siltu laiku,
Baltu rožu vainadziņu.

Pavasar, pavasar
Izdzen gani tīrumā.
Gani stāv kalniņā,
Lopi mauj lejiņā. 

Projām gāja zili ledi,
Nu būs zelta vasariņa;
Būs ievām balti ziedi,
Būs kokiem zaļas lapas.

Pavasari ievas zieda
Pa visiem krūmiņiem;
Jāņu nakti gunis dega
Pa visām sētiņām.

Kas, bērziņi, tev apsedza
Tādu zaļu villainīti?
Man apsedza silta saule,
Pavasara lietutiņš.

Pavasara vakarā
Uz zaļā pakalniņa
Pirmo reizi dziedāt gāju,
Savu balsi vēdināt.

Kas, bērziņi, tev' audzēja,
Tādu kuplu darināja?
- Man' audzēja zelta saule,
Pavasara lietutiņš.

Kad atnāks pavasars
Ar saviem jaukumiem,
Tad ganiņi gavilēs
Par pļavām, ataugām.

Dietu, dietu, saimeniece,
Mārtenīša vakarā,
Lai telītes dietu gāja
Pavasara rītiņā.

Velc, pelīte, saldu miegu
Mazajam bērniņam!
Atvilkusi, atnesusi,
Liec šūpuļa pagalvī!

Pele čīkst, rati raud,
Pelei rati saplīsuši.
Pelei rati saplīsuši,
Bērniem miegu vadājot.

Pērkons brauca pa jūriņu
Ar sidraba ratiņiemi;
Vēja māte pakaļ skrēja,
Zeltu meta jūriņā.

Pērkonam traka daba,
Saspārdīja ozoliņu,
Saspārdīja miltu sieku,
Triju rītu malumiņu.

Pērkons spēra ozolā
Deviņiem zibeņiem:
Trīs zibeņi celmu skalda,
Seši skalda galotnīti.

Pērkonim melni zirgi,
Ar akmeni nobaroti,
Dzer sudraba ūdentiņu
Tēraudiņa silītē.

Pērkons jāja pieguļā
Ar deviņi kumeliņi;
Tā maliņa dunēt dun,
Kur pērkoņa pieguļnieki.

Pērkons jāja precībās,
Saule gāja vedējos;
Saules meitas apsedzās
Ar sudraba villainīti.

Pērkonīša vedekliņa
Augsti vien ducināja;
Ne tai mirka zelta pušķi,
Ne sudraba ielociņi.

Pērkons vede vedekliņu,
No Vāczemes pāriedams.
Ved, pērkon, šai zemē,
Še ir labi klajumiņi.

Pērkonam četri dēli,
Visi četri amatnieki:
Divi sita vara bungas,
Divi šķīla uguntiņu.

Pērkoņa tēvam
Deviņi dēli:
Trīs spēra, trīs rūca,
Trīs zibināja.

Aiz kalniņa dūmi kūpa,
Kas tos dūmus kūpināja?
Pērkons spēra, zibens meta,
Akmeņam dūmi kūpa.

Irbe svelpa, Pērkons grāva
Viņā pusē Daugaviņas,
Kas irbei irklu deva,
Kas pārcēla Pērkonīti.

Mēness jēma Saules meitu,
Pērkons jāja panākstos;
Izjādams, pārjādams
Sasper zelta ozoliņ'.

Sper, Pērkoni, kad sperdams,
Nesper Jāņu vakarā:
Tev pieder viss gadiņš,
Man tik Jāņu vakariņš.

Pērkons šķīla uguntiņu
Sausas egles galotnē;
Dieva dēli samirkuši,
Jāņu zāles lasīdami.

Zāļu dienas vakarā
Pērkons Jāni stipri rāja:
Kam tas nāca tautiņās
Nepušķotu cepurīti.

Ko, Pērkoni, tu domāji,
Uz zobena atspiedies?
Vai tu gribi pekles tumsu,
Vai zemīti saskaldīt?

Pērkonīti, pērkonīti,
Ej garām šai vietai,
Nedar' skādes mājiņai,
Ne manai druviņai.

Rāmi, rāmi, patapdamis,
Nāk no jūras pērkoniņis,
Nemaitāja ievas ziedus,
Ne arāja gājumiņu.

Pērkonīši, pieci brāļi,
Ko tā jūsu māte dara?
Mūsu māte sietus pina,
Smalki lieti jāsijā.

Ei, pērkoni, vecai tēvs,
Ko tās tavas meitas dara?
- Manas meitas pūru loka,
Pušķo baltas villainītes.

Pērkoņam visa zeme,
Man deviņi bāleliņi;
Šķir, Dieviņ, lietus tūci
Deviņiem gabaliem!

Man izgāja šī vasara,
Ar Pērkoni baroties:
Viņš man' sauca zemes kurmi,
Es - debešu graudējiņš.

Ko dosim Pērkonam
Par vasaras graudumiņu?
- Lasti rudzu, lasti miežu,
Pusbirkava apinīšu.

Pērkonītis ducināja
Visu garu vasariņu;
Nu dūc mana istabiņa
Mārtiņdienas vakarā.

Lai tas mira, kam bij vaļa,
Man nebija patapiņas:
Man jāiet pār Daugavu
Pērkoņam ložu liet.
Pīle dzina savus bērnus
Agri maizi nopelnīt.
Citi putni, tie nedzina,
Tie baroja ligzdiņā.

Ai, ļautiņi, ko darīšu,
Man astoņi pīlēniņi.
Nāk ziemiņa, ledutiņš -
Kur pīlītes mazgāsies?
Pļaujiet, mani pļāvējiņi,
Līdz pašam vakaram!
Tā vārpiņa gauži raud,
Kas palika nenopļauta.

Koša pļava, kad nopļauta,
Vēl jo koša, kad nogrābta;
Vēl jo koši izskatās,
Kad pārveda sētiņā.

Lai bij grūti, kam bij grūti,
Grūt` sieniņa pļāvējam:
Salta rasa, sīksta zāle,
Grūti velk izkaptiņa.

Bite lūdza pļāvējiņu,
Lai pameta āboliņu,
Lai pameta āboliņu,
Salda medus devējiņu.

Aijā, manu arājiņu,
Tavu lielu rudzu lauku:
Trīs dieniņas talka pļāva,
Vēl maliņas neredzēju.

No tālienes es redzēju,
Kur brālīši rudzus pļāva:
Balti krekli, spož` izkaptis
Kā gulbīši līgojās.

Puiši vien ir pļāvējiņi,
Caunotāmi cepurēm;
Meitas vien ir ņēmējiņas
Ar baltāmi drāniņām.

Nāc pie manis, tautu dēls,
Strīķē manu izkaptiņu,
Lai es varu rudzus pļaut
Līdz pašāmi saknītēm.

Bāleliņš pļāvējiņš,
Līgaviņa grābējiņa;
Stāvi balta druviņā
Kā Jēkaba rudzu Jumis.

Es sūtīju div` bāliņus
Savā rudzu druviņā:
Nepagāja ne pus dienas,
Jau druviņa nozudusi.

Slinkas, slinkas kaimiņ` meitas,
I tās rudzus nenopļāva:
Gāja zosis, gāja pīles,
I tās rudzus nenopļāva.

Tautu dēls lielijās:
Es dižens pļāvējiņš;
Bet nopļāva odam kājas,
Rudzu vārpu domādams.

Šķitu vēršus maurojam
Aiz kalniņa lejiņā;
Viņu sētu jauni puiši
Raudādami rudzus pļāva.

Bitīte lūdz pļāvējiņu,
Līdz zemei liekdamās,
Lai atstāj āboliņu,
Kur bitītēm medu sūkt.

Eita, māsas, zālītēs,
Ņemiet mani mazu līdz;
Jūs būsiet pļāvējiņas,
Es malā nesējiņa.

Mīl, māmiņa, pļāvējiņus,
Grābējiņas vēl jo mīli!
Pļāvējiņi nopļāvuši,
Pļaviņā atstājuši,
Grābējiņas sagrābušas,
Sametušas kaudzītē.

Bariem gāja līdējiņi,
Bariem siena pļāvējiņi;
Ir bitītes bariem gāja,
Āra ziedus lasīdamas.
Nebēdā, bāleliņi, 
Ka paliksi parādā:
Silā viena šmuidra priede,
Tā parādus aizmaksās.

Nenāk meitas pie manim,
Teic manim daudz parādiņ'.
Viena priede siliņā,
To parādu maksašu.

Šī priedīte zemu dēta
Tur piesēdu raudādama:
Šās priedītes dējējiņš 
Noņems manu vainadziņu.

Tievu, tievu, garu, garu,
Es dzeiniti nosaviju,
Ka vareju svētu rītu
Priežu virzu lidināt.

Dēju priedi, dēju egli, 
Vēl izdēju ozolīnu;
Skudrai priede, dzenim egle,
Bitei vēra ozolīnis.

Šuj, bitīte, ko šūdama,
Šuj man vaska kamaniņas,
Lai es braucu siliņā
Priedēm galus līdzināt.

Es izdūru sila priedi,
Rakstīt vien nemācēju;
Gan bitīte norakstīs
Medaināmi kājiņām.

Šķiraties, priežu meži,
Dravnieks veda līgaviņu:
Samta cimdi, vaska kurpes,
Sudrabiņa vainadziņš.

Uz priediti zaini vilku,
Uz meitām kājas avu:
Siliņā šmaugas priedes,
Nāburgos dailas meitas.

Vai priedīte, vai eglīte,
Ko es tev ļauna riebu?
Vienu mizu vien norāvu,
Drava koku dāvādams.

Dravinieka dēliņš biju,
Meža sarga meitu ņēmu:
Meža sarga meita zina,
Kur tās doru priedes stāv.

Kam tie kalni, kam tās lejas,
Kam tie zaļie ozoliņi?
Priedēm kalni, eglēm lejas,
Bitēm zaļi ozoliņi.

Priedit' deju siliņā,
Māsa nesa launadziņu.
Tev, māsiņ, ta priedite
Par launaga nesumiņu.

Visu dienu sasēdēju
Sila priedes galiņā:
Nedrīkstēju galu cirst
Bez vecaja bālēliņa.

Siliņā priedi deju,
Uz otrās lūkojos:
Vairak man ta otra mīļ,
Ne ta pati dejama.

Vij, tētiņ, man dzeinīti
Tievu tievu, garu garu,
Ka varēju siliņā
Priežu virsu lidināt.

Smalku skuju priedit dēju
Tīrumiņa maliņā,
Tur bitite ielīgoja
Ar to vasku riteniti.
No ta vasku riteniša
Naudiņā iekūlos,
Skaisti dzied sīki putni,
Pazarēs sēdēdami;
Skaisti dūc tā bitīte,
Kas nes saldu medutiņu.

Cīrulītis, mazputniņš,
Tas miedziņa negulēja.
Tas cēlās rītā agri,
Tas priecīgi padziedāja.

Rubenītis bungas sita
Zaļa bērza galotnē,
Sīkus putnus traucēdams,
Lai neēda pumpuriņus.

Cīrulītis ziergu puisis
Ar pelēku paltraciņu:
Žagatiņa garu asti,
Tā bij ziņas devējiņa.

- Kur brauciet, sīki putni,
Vāģīšos sasēduši?
- Mēs braucam tai zemē,
Kur ir silta vasariņa.

Dziedi, dziedi, meža māte,
Tu zināji skaistas dziesmas!
Tev pateica sīki putni,
Pa zariem lēkādami.

Bērziņš auga uz akmeņa
Sudrabiņa lapiņām;
Strazdiņš dzied galotnē,
Lakstīgala pazarē.

Guļu, guļu, miegs nenāk
Apakš kupla ozoliņa.
Kā bij man miegam nākt,
Putni dzied zariņos.

Sīki putni, mazi putni,
Kur gulēsit šo naksniņu?
Cits priedē, cits eglē,
Cits celiņa maliņā.

Grieze grieza rudzīšos,
Paipaliņa pļaviņā;
Grieze grieza maizes klaipu,
Paipaliņa - siena vālu.

Lakstīgala suņus sauca,
Kalniņā stāvēdama,
Irbes meita klausījās
Pelēkām austiņām.

Zīlīte, žubīte,
Daudz tavu bērnu:
Divi guļ, divi kuļ,
Divi brauc mežā,
Divi velk, divi stumj,
Divi tek pakaļ.

Cīrulītis rillināja
Mana lauka galiņā;
Kā tam bija nedziedāt -
Brālīts veda lakstīgalu.

Sauciet, kungi, grāmatā,
Vai ir visi meža putni;
Ir gan visi, ir gan visi,
Sarkankrūtis vien nebija,
Sarkankrūtis vien nebija,
Baltvēdere vāverīt'.

Cīrulīti, cīrulīti,
Pavasara dziedātāj!
Vai tu ledū neiesali,
Cinī ziemu gulēdams?

Teterītis tiltu dara
Niedoliņa krūmiņā;
Irbju bānis pāri gāja
Dzeltenāmi kājiņām.

Pūce, pūce, lielcekule,
Neej strazdu pulciņā!
Liels pulciņš strazdu tek,
Noplūks tavu cekulīti.

Pūce brauca Liepājā
Ar baložu māmuliņu.
Kur būs mums cita pūce,
Kur baložu māmuliņa?

Šķībi, greizi, grunbulaiņi
Mana tēva ozoliņi;
Citāi dziede sīļa bērni,
Citāi pūces kladzinaja.

Vanadziņš brīnījās,
Pūcei auga skaisti bērni.
- Kas tev bēda, vistu zagli,
Kāda māte, tādi bērni.

Pūce, pūce, platu galvu,
Pacel krēslu vanagam,
Lai apsēde vanadziņis
Ar saviemi bērniņiem.

Pūce, pūce, lielcepure,
Pacel krēslu vanagam:
Vanagam gari spārni,
Plekūst, dienu lidojot.

Pūces meita, lielcekule,
Taisi gultu vanagami,
Vanagami, nabagami,
Vaska spārni piekusuši
Vaska spārni piekusuši,
Garu dienu lidinot.

Pūce, pūce, platacīte,
Pacel krēslu vanagam!
Ja krēsliņu nepacelsi,
Noplūks tavu cekuliņu.

Visi koki iesmam der;
Apins vien nederēja;
Visi putni cepti der,
Bitīt' vien nederēja.

Līdiet, tautas, bērzu birzi,
Vienu daļu atstājiet,
Vienu daļu atstājiet,
Putniņiem uzmesties!

Kūla mani sila dzenis,
Kūla meža cīrulītis;
Tāpēc mani putni kūla,
Ka es tēva neklausīju.

Šim piedevu, tam piedevu,
Dzilnai vien nepiedevu,
Kam tā manu dējumiņu
Ik rītiņa klaudzināja.

Ceļatiesi kājiņāsi,
Veci bišu bitenieki,
Nu dziedaja jūras gaiļi,
Nu ezara gaigaliņas.

Sīli, sīli, būs tev tiesa,
Kam siliņu dedzinaji:
Bāliņam sadeguši
Trīs rakstiti ozoliņi.

Cērt, cērt duremu zobina krustu -
Cērt vellu, cērt skauģu,
Cērt raganas,
Cērt laimi iekšā, nelaimi ārā.

Skrien, bitite, kur skriedama,
Skrien manā sētiņā,
Mana sēta dzelžu kalta,
Tur ragana neieskrēja.

Bite šūnas piešuvusi
Rīgas torņa galiņā;
Skrien, bitīt, šai zemē,
Šeit rakstīti ozoliņi.

Kaut man būtu tā naudiņa,
Kas guļ jūras dibenā,
Es nopirktu Rīgas pili
Ar visiem namniekiem.

Tavi lieli Rīgas kungi
Met bitīti ūdenī;
Nāc, bitīte, kaltēties
Manā driķu druviņā.

Kas pie Rīgas dumpējās
Apaķš ledus Daugavā?
Ziemassvētki dumpējās,
Šurp nākdami, Kurzemē.

Rīgas bērni danci cēla
Daugaviņas maliņā;
Joz, māmiņa, zelta jostu,
Lai es teku pulciņā.

Man bij viena sila bite
Kā telīte pirmu pienu:
Mucām medu Rīgā vedu,
Kuģiem vasku Vāczemē.

Ar bititi artu gāju,
Smilgas taisu lemestiņu;
Rīgas kungi garam gāja:
"Kāds lopiņš tev arams?"
Rudu, rudu, rudenīti,
Tavi svārki noplukuši;
Kā nebūtu noplukuši:
Aru, pļāvu, riju kūlu.

Rudentiņ, bagāts vīrs,
Daudz tu mums dāvināji:
Pilnas klētis labībiņas,
Pilnas ķešas sudrabiņa.

Kas rudini godināja,
Kas to dižu dižināja?
Rudzu klētes, miežu klētes,
Braši, bēri kumelīni.

Rudens nāca, lapas bira,
Saule gāja raudādama;
Smagi šņāca egļu meži,
Pilni saules asariņu.

Bite medu aizdevusi
Pār deviņi ezeriņi;
Ik rudeni medu dzina
Deviņām laiviņām.

Bitītei, meitiņai,
Tām divām rudens nāk:
Meitiņ' nesa miltu vāku,
Bitīt' vasku ritenīt'.
Saules māte kalnā kāpa,
Priekšautiņu pacēlusi;
Kur nolaida priekšautiņu,
Tur pabira sudrabiņš.

Līgo saule, līgo bite
Pa lielo tīrumiņu:
Saule sienu žāvēdama,
Bite - ziedus lasīdama.

Saulīte dancoja
Sudraba kalnā,
Zeltītas kurpītes
Kājiņā.

Saulīt', mana māmulīte,
Abas vienu labumiņu:
Saulīt' mana sildītāja,
Māmiņ' mana žēlotāja.

Lec, Saulīte, rītā agri,
Noej laiku vakarā:
No rītiņa sildīdama,
Vakarā žēlodama.

Iebrauca Saulīte
Ābeļu dārzā,
Deviņi riteņi,
Simts kumeliņu.

Trīs gadiņus Saule raud,
Zelta zarus lasīdama.
Tur nopina Saules meita
Triju staru vainadziņu.

Dieviņš zina, Laima zina,
Kā Saulīte gauži raud:
Pilni meži piebiruši
Saules gaužu asariņu.

Divi, divi, kas tie divi,
Kas miedziņa negulēja?
Ūdens miega negulēja,
Saule, gaisu tecēdama.

Ai, Saulīte, bridaliņa,
Brida dienu, brida nakti:
Dienu brida dziļu jūru,
Naktī dziļu ezeriņu.

Lec, Saulīte, rītā agri,
Lec ar Dieva palīdziņu;
Vakarā rietēdama
Nones blēņu valodiņu.

Lec, Saulīte, rītā agri
Pa lodziņu istabā,
Lai sildās mani bērni
Siltajā saulītē.

Lec, Saulīte, lec, Saulīte,
Spīd' ar mūsu sētiņā:
Ir mums tava gaišumiņa
Vajadzēt vajadzēja.

Lasi, bite, saldu medu
Saulainā dieniņā!
Kad atnāks lietus diena,
Samirks tavi vaska spārni.

Tūdaliņ, tagadiņ
Saulīte grozās:
Te bija meitiņa,
Nu kļuva sieviņa.

Saule bāra Mēnestiņu,
Kam tas dienu nespīdēja,
Kam tas savu augumiņu
Nakti vien maldināja.

Vakar bija spoža Saule,
Šodien tāda mākuļaina:
Vakar spīda pati Saule,
Šodien Saules kalponīte.

Ar sauli, pret sauli
Pādīti dīdu,
Lai mana pādīte
Kā saule auga.

Ozols auga Daugavā
Ledainām lapiņām;
Tur Saulīte miglu meta,
Vai bij ziema, vai vasara.

Margodama saule lēca
Caur ozola lapiņām:
Dravinieka līgaviņa
Zelta naudu rēķināja.

Spīdi nu, saulīte,
Ābeļu dārzā:
Tur mūsu bāliņi
Šūpoles kāra.

Aiz upītes augsti kalni,
Tur sarkanas ogas aug:
Tur Saulīte noiedama
Ik vakarus gauži raud.

Sēd', Saulīte, sudrabā,
Nu jāj tavi precinieki.
Paši jāja viņpus Rīgas,
Še skanēja iemauktiņi.

Ģērbies, Saule, sudrabā,
Nu nāk tavi vedējiņi!
Ūdens zirgi, akmens vāģi,
Sidrabiņa kamaniņas.

Lec, saulīte, rītā agri,
Sildi meža virsotnītes:
Bāliņam rokas sala,
Ozoliņus dēdinot. 

Kālabad ik vakaru
Gaisa gali atsarkuši?
Saule savus zīda svārkus
Ik vakaru vēdināja.

Pār jūriņu, pār Daugavu
Saulītei roku devu,
Man piebira pilni pirksti
Dimantiņa gredzentiņu.

Saule brida rudzu lauku,
Sidrabiņu sijādama,
Es pacēlu priekšautiņu,
Man piebira sudrabiņš.

Saules māte kalnā kāpa,
Priekšautiņu pacēlusi;
Kur nolaida priekšautiņu,
Tur pabira sudrabiņš.

Saule auda audeklīnu
Ezerīna malīnā:
Zelta šķiets, vara nītes,
Sudrabīna šautuvīte.

Spīdi, spīdi, Saulīte,
Spoži, jauki, silti,
Neļauji vējam
Plosīties.

Ai, Saulīte, māmuliņa,
Ko tie tavi kalpi dara?
Zīda pļavas nenopļautas,
Zelta kalni neecēti.

Nava tiesa, nava tiesa,
Ka Saulīte nakti guļ.
Vai rītā tur uzlēca,
Kur rietēja vakarā?

Raksta kungi, raksta Saule
Manus baltus bāleliņus:
Kungi raksta grāmatā,
Saule kļava lapiņā.

Saule brauca pār ezeru
Spīdēdama, vizēdama;
Dieva dēli pakaļ nāca
Pušķotām cepurēm.

Šodien Saule agri lēca,
Šodien agri norietēja;
Šodien Saule kāzas dzēra,
Pērkons brauca panākšņos.

Noiet Saule vakarā,
Iekrīt zelta laiviņā;
Zelta airi noskanēja,
Laiviņā iemetot.

Kas varēja gudrāks būt
Par bitītes gudrumiņu:
Saulītē ziedus nesa, 
Migliņā darināja.

Sargaties, Dieva dēli,
Šorīt Saule barga lēca:
Kam vakar nomaucāt
Saules meitas gredzentiņu.

Es tev saku, Saules meita,
Berz tu baltu liepas galdu:
Rītā jās mans bāliņš
Tavu godu nolūkot.

Saules meita, Saules meita,
Mazgā baltu liepu galdu:
Rītu jās Dieva dēli
Liepu galdu rībināt.

Kupla liepa uzaugusi
Pie Saulītes namdurvīm;
Saule pati galā sēd,
Saules meitas pazarē.

Kur, Saulīte, mājas ņēmi,
Vakarā noiedama?
- Vidū jūras uz ūdeņa,
Zelta niedres galiņā.

Kas to teica, tas meloja,
Ka Saulīte nakti guļ:
Dienu loka zaļas birzes,
Nakti jūras ūdentiņ.

Velc, Saulīte, baltu kreklu,
Met melno jūriņā,
Lai velēja jūras meitas
Ar sudraba vālītēm.

Ar Saulīti lietus lija:
Saules meitas kāzas dzēra.
Mans bāliņš jauns nomira,
Tam paņēma līgaviņu.

Zinu, zinu, bet neteikšu,
Kas ozola dobumā:
Saule ada vaska cimdus
Dravenieka dēliņam.

Saule meitiņ i pārdeva
Pār deviņi ezeriņi;
Ik rudeņa medu dzina
Deviņām laiviņām.

Pūt, enģeli, vara tauri,
Lai skan visa pasaulīte;
Rītu nāks Dieva dēli
Saules meitas precībās.

Kas sēdēja bez krēsliņa,
Kas tecēja negrožots?
Saule sēd bez krēsliņa,
Upe tek negrožota.

Grib kundzīnis tā sēdēt
Kā saulīte debesīs.
Kur kungam zelta krēslis,
Kur sudraba sēdeklīte?

Kuplis auga ozoliņš
Saules takas maliņā.
Tur Saulīte jostu kāra,
Ik rītiņu uzlēkdama.

Trīs gadiņi Saule lēca
Purva bērza galiņā;
Trīs gadiņi tautas nāca
Mani jaunu lūkoties.

Šorīt agri Saule lēca
Sarkanāi kociņā.
Jauni puiši veci tapa,
To kociņu meklēdami.

Adiet, meitas, ko adiet,
Sunim zeķes noadiet!
Sunim kājas nosalušas,
Apkārt sētu staigājot.

Tprunda, tprunda, jandālīt,
Suns pie putras kambarī!
Lai tā putra, kur tā putra,
Kur tie piena kunkulīši!

Iesim, meitas, skatities,
Ko tie Ventas suņi rēja.
Dravinieka duj' dēliņi
Jāj gar Ventu raudadami:
Venta nesa ozoliņu
Ar visām bititēm.

Kuries, mana uguntiņa,
Kad es labs kūrējiņš;
Ne uguns nekuras,
Kad nav laba kūrējiņa.

Kā, bitīte, tu ieskrēji
Degošā siliņā?
Vai nebija āriņos
Rakstīto ozliņu?

Dūmi kūp meži deg,
Kas tos mežus dedzinaja?
Bitit mežus dedzinaja,
Klajumiņu gribedama.

Dūmi kūp, sili deg,
Bite tek raudadama;
Niraud gauži tu, bitite,
Neba tavi nami deg.

Sūtīt sūta meža bite
Lauku bitei grāmatiņu,
Lai ziediņu tā neņēma
Degošā siliņā.

Nāciet, ļaudis, skatīties,
Ko dar` Jānis aplokā:
Jānīts cērt kļava malku,
Ar ko guni kurināt.

Kas vizēja, kas mirdzēja
Viņā lauka galiņā?
Jānīts kūra uguntiņu,
Savus bērnus gaidīdams.

Kas tur kūra uguntiņu
Viņā upes maliņā?
Jānīts kūra uguntiņu,
Pēterīti kaitināja.

Uguns puisi, Jāņa nakti
Dedzin' gaišu uguntiņu:
Es tev došu raibus cimdus,
Izrakstītu nēzdodziņu.

Bite kliedza,
Bite brēca:
Silii deg,
Siliņi deg!
Sadegs salds
Medutiņš.

Meži deg, dūmi kūp,
Bite raud asarām;
Neraud' gauži tu, bitīt,
Niedres deg jūrmalā.

Atskrien bitit' raudadama,
Sak', ozolis nodegot.
Skrien, bitit, nemelo,
Gruži dega siliņā.

Skrej, bitite, lauz galviņu
Degošā siliņā,
Kam tu manu dējoliti
Skabargainu nosmādeji.

Es iekūru jāņuguni
Pašā kalna galiņā,
Lai redzēja Jāņa bērni,
Lai tie nāca sētiņā.

Aiz kalniņa lejiņā
Sidrabota upe tek,
Ik rītiņu saule nāca
Pie upītes padzerties.

Kas stāvēja bez kājiņu,
Kas tecēja negrožots?
- Migla stāv bez kājiņu,
Upe tek negrožota.

Līku loku upe tek,
Zaru zaru Daugaviņa:
Upe kārklu pieaugusi,
Daugaviņa ozoliņu.

Upe tek čīkstēdama,
Daugaviņa skanēdama:
Upītē kārkli čīkst,
Daugavā sudrabiņš.

Visa upes klusu tek,
Mūs' upīte skanēdama:
Citas upes dūņas nes,
Mūs' upīte sudrabiņu.

Kalniņā ievas zied,
Lejiņā upe tek;
Kalnā kāpu pušķoties,
Lejiņā mazgāties.

Sidrabiņa upe tek
Garām manu glāžu logu;
Tur es savus sārtus vaigus
Ik rītiņu nomazgāju.

Uz Ventiņas laba dzīve,
Tur migliņa ilgi stāv:
Var miedziņu izgulēt,
Var darbiņu padarīt.

Kas kaitēja nedzīvot
Gaujas līču malīnā:
Baltu vilku mugurā,
Mellu mērcu ūdenē.

Strauja, strauja upe tek
Gar bāliņa namdurvīm:
Ne tur var laivu laist,
Ne kumeļu dzirdināt.

Kas kaitēja nedzīvot
Upmaliešu meitiņām:
Pašas guļ dienavidu,
Straume kreklus balināja.

Kas kait Rīgas meitiņām
Raibus cimdus neadīt?
Gauja vērpa dzīpariņus,
Daugaviņa šķeterēja.

Upe, upe, meita, meita -
Abas vienu daiļumiņu:
Tek upīte riņķodama,
Iet meitiņa dziedādama.

Upe, upe, meita, meita,
Abas vienu daiļumiņu:
Upe nesa sīkas olas,
Meita zīļu vainadziņu.

Tevis dēļ, straujupīte,
Nenāk mani bāleliņi,
Zina tevi celiņā
Dienu nakti līgojot.

Plata upe, šauras laipas,
Pāri teku drebēdama:
Stīgu dzenis mugurā,
Vaska ripa padusē.

Strauja upe, balti oļi,
Vidū kuplis ozoliņš;
Straume nesa ozoliņu
Ar visām bitītēm.

Ai, Ventiņa, Abaviņa,
Līdz` balciņus vizināt,-
Šogadiņ namu taisu,
Citu gadu istabiņu.

Vai upīte vien tek strauji,
Strauji tek Daugaviņa,
Strauji tek Daugaviņa
Gar ozolu līcīšiem.

Upe tek skanēdama
Sīkajām podziņām;
Eit', brālīši, atnesat,
Mazajai māsiņai.

Upīt' tecēj' čurkstēdama
Smalkajām pērlītēm;
Iesim, meitas, salasīt,
Šūsim pērļu vainadziņ's.

Kas kaiš man nedzīvot
Gaujas kalna galiņā?
Pati Gauja man arama,
Gaujas kalni ecējami.

Uz Daugavas es dzīvoju,
Uz Daugavas auzas sēj',
Sēju laivu pie niedrītes,
Pie auziņas kumeliņ'.
Niedra tura manu laivu,
Auza valda kumeliņ'.

Sīku loku upe tek,
Zaru, zaru Daugaviņa.
Upe loku pieņēmuse,
Daugaviņa dvēselīšu.

Daugaviņa, melnacīte,
Melna tek vakarā.
Kā tā melna netecēs,
Pilna dārgu dvēselīšu.

Straujupīte garām tek,
Mani līdzi aicināja.
Diezgan tev sīkakmiņu
I bez mana augumiņa.

Straujupīte tecēdama
Mani līdzi aicināja.
Tec, upīte, viena pate,
Tev ir daudz līkumiņu.

Ko tu gaidi, oša laiva,
Daugaviņas maliņā?
- No ziemeļa vēju gaidu,
No Vāczemes īrējiņu.

Kļava lapa lielījās
Vīru nest pār Daugavu.
Vai tu traka, kļava lapa,
Kur tu vīru pārnesīsi!

Nevar vaira, nevar vaira,
Jau varīte pievarēta;
Nevar vaira laivā braukt,
Jau Daugava izsusēja.

Izsīkusi Daugaviņa,
Zaļa maura pieaugusi;
Eita, mani bāleliņi,
Taisāt govju laidariņu.

Līkumaina upe tek,
Tā grib mani līdzi ņemt.
Tec, upīte, viena pati,
Es nevaru līdzi iet,
Es nevaru līdzi iet,
Man mājās tēvs, māmiņa.

Tec, upīte, tecēdama,
Kur tu tālu aiztecēsi?
Tu uz jūru aiztecēsi,
Manis vairs neredzēsi.

Droši bridu šauru upi,
Baili bridu Daugaviņu,
Tur noslīka mans brālītis,
Kumeļā sēdēdams.

Tec, upīte, upītē,
Steidzies ātri jūriņā;
Jūriņā dziļš ūdens,
Tur tev viegli nolīgot.

Nākat, ļaudis, skatīties,
Brīnumiem brīnīties,
Brīnumiem brīnīties -
Venta auda audekliņu:
Niedras šķieti, putu nītes,
Saules meita audējiņa.

Kalnā kāpu skatīties,
Kā raženi upe tek:
Melni, melni viļņodama,
Baltas putas līgodama.

Kalnā kāpu skatīties,
Kā raženi upe tek:
Pa malām zelts tecēja,
Vidū rit sidrabiņš.

Visas upes cauri jāju,
Daugaviņu nevarēju,
Daugaviņu nevarēju,
Tā bij pilna dvēselīšu.

Strauji tek Daugaviņa,
Dažu grūda dibinā:
Tur guļ dažš kunga kuģis,
Dažs māmiņas auklējums.

Sudrabiņa upe tek
Caur zaļo priežu mežu;
Būtu zelta tecējuse,
Kaut skujiņas nebirušas.

Teci, teci, līčupīte,
Sijādama, rotādama:
Sijādama zeltu nes,
Rotādama sidrabinu.

Teci, teci, Daugaviņa,
Sijādama, niekādama:
Teci, zeltu sijādama,
Sidrabiņu niekādama.

Lieli ļaudis lielījās
Lielas upes maliņā;
Ir es arī lielījos,
Pie ezera stāvēdama.

Gana grūti, gana viegli
Ezermala meitiņai!
Pusrītiņ' gailis dzied,
Visu nakti gaigaliņ'.

Jauni puiši, jaunas meitas,
Izsmeliet Daugaviņu!
Daugaviņas dibinā
Divi zelta gabaliņi.

Ai, Daugava, Daugaviņa,
Tu asaru dzērējiņa:
Daža māte dēlu raud,
Daža māsa bāleliņu,
Daža laba mātes meita
Noraud savu arājiņu,
Noraud savu arājiņu,
Savu maizes devējiņu.

Upe, upe, Gauja, Gauja,
Valdi savu straujumiņu:
Daža laba mātes meita
Noraud savu arājiņu.

Metiet ziedus, kur metiet,
Ventā ziedus nemetiet,
Ventā ziedus nemetiet,
Rumba rāva dibenā.

Ozols nāca par Daugavu
Ar visām bitītēm;
Divi jauni dravenieki
Pakaļ nāca raudādami.

Sidrabiņa upe tek
Līkumiņu līkumiem,
Visapkārt augsti kalni,
Visapkārt zaļi meži.

Sudrabota upe tek
Caur zaļaju eglieniņu;
Būt' sudrabu sasmēlusi,
Kaut skujiņas nebirušas.

Kas kaitēja Daugavai,
Tecēj' dienu, tecēj' nakti:
Dienu nesa sudrabiņu,
Nakti zeltu ritināja.
Tur būs man pūra lāde,
Tur būs pūra ielociņi.

Līdz pusei Daugaviņa
Sudrabā vizuļo.
Iemetam zelta slotu,
Lai tā visa vizuļo.

Līču loču upe tek,
Zelta zirņa meklēdama;
Zelta zirnis patecēja
Zem sudraba sakārnīša.

Dzied, māsiņa, neziņģē,
Lai ziņģē bāleliņš;
Tec, Ventiņa, nevindo,
Lai vindo Daugaviņa.

Saka Ogre tecēdama:
Mīsimies, Daugaviņa!
Nesamija Daugaviņa,
Ogrei lieli līkumiņi.

Daugaviņa lielījās
Rīgas pili neredzēt;
Tek pa labi, tek pa kreisi,
Rīga krasta maliņā.

Kas kaitēja nedzīvot
Lielas upes līcītī:
Upe nesa ozoliņu
Ar visām bitītēm.

Venta nesa ozoliņu
Ar visām bitītēm:
Brīžam lauza sīku ledu,
Brīžam sīku sudrabiņu.

Smagi, smagi Venta krāca
Miglainā rītiņā.
Eit, brāliši skatities,
Kādu koku Venta nesa.
Venta nesa ozoliņu
Ar visām bititēm. 
Dravinieka duj' bāliņi
Tek gar Ventu raudadami.

Strauja, strauja upe tek
Gar bāliņa namdurvīm.
Eita, brāļi, raugaties,
Ko ta strauja upe nes.
Ta nes zaļu ozoliņu
Ar visām bititēm.

Daugaviņa lielījās,
Līkumiņa nemetot.
Es tavā līkumā
Dažu rītu noganīju.

Upīt' saka tecēdama:
Man nav viena līkumiņa;
Daža laba siena kaudze
Guļ tavā līkumā.

Ai, upīte, olainīte,
Tavu daiļu līkumiņu:
Citā sēju miežus, rudzus,
Citā stādu apentiņus.

Vai tie mūsu Gaujas līči
Visi lieti nederēja?
Pate Gauja zeltu nesa,
Gaujas līči sudrabiņu.

Venta nesa ozoliņu
Ar visām bititēm
Ozols gāja līgodams,
Bitit' gāja raudadama.

Gauja, Gauja tu, upīte,
Tu asaru rijējiņa:
Gauja nesa ozoliņu
Ar visām zīlītēm;
Dravlenieku meitenīte
Tek gar Gauju raudādama.

Bišu tēvs gauži raud
Raud Gaujiņas maliņā:
Gauj' aiznesa to ozolu,
Kurā spiedz bišu bērni.

Ozoliņi, zemzarīti,
Kam tu augi lejiņā?
Upē tavas zīles bira,
Garām jāja dravenieki.

Lai bij jauki, kur bij jauki,
Jauki Gaujas līcīšos:
Te dziedāja tautu meitas,
Lakstīgalas piebalsoja.

Ai, upīte, olainīte,
Tavu greznu līkurniņu!
Visapkārt ievas zied,
Vidū saule ritināja.

Atminat, veci ļaudis,
Kas aug upes maliņā?
Smuidri bērzi, melni alkšņi
Aug upītes maliņā.

Trīs dieniņas sastaigāju
Gar upmalu raudādama:
Baltas puķes upē zied,
Pāri tikt nevarēju.
Pa kalniņu Ūsiņš jāj
Ar akmeņa kumeliņu;
Ei, Ūsiņ, labais vīrs,
Jāj ar mani pieguļā!

Par kalniņu Ūsiņš jāja
Ar akmeņa kumeliņu;
Tas atnesa rudziem ziedus,
Zemei zaļu āboliņu.

Ūsiņš stāv sētmalā,
Gaid`, lai lūdz ustabā;
Nāc, Ūsiņi, ustabā,
Sēdies galda galiņā!

Atnāca Ūsiņš,
Atritināja;
Uzkāra mēteli
Vārtu stabā.

Ūsiņā, Mārtiņā,
Saldu daru alutiņu:
Mārtiņš miežus audzināja,
Ūsiņš labus kumeliņus.

Ūsiņš jāja pieguļā
Ar bēro kumeliņu;
Meitas līdzi taisījās
Ūsiņam guni kurt.

Ļaudīm lieli brīnumiņi
Par Ūsiņa kumeļiem:
Pieci zirgi, divi ķēves,
Septiņsimtu kumeliņu.

Ūsiņam gaili kāvu
Pašā svētku rītiņā;
Lai tas man zirgus gana
Šo garo vasariņu.

Devu, devu Ūsiņam,
Ko es biju solījusi:
Melnu gaili, sarkanseksti,
Ar visiem nadziņiem.

Ūsiņam gaili kāvu
Pavasara rītiņā:
Māsai spārni, brāļiem kājas,
Ūsiņam viducītis.

Ūsiņam gaili kāvu
Dzeltenām kājiņām,
Lai manam kumeļam
Palīdzēja dubļu brist.

Ūsiņam gaili kāvu
Deviņiem cekuliem,
Lai zviedz manis kumeliņš
Deviņām balstiņām.

Ūsiņam gaili kāvu
Deviņiem cekuliem,
Lai aug man govis, vērši
Deviņām kārtiņām.

Ūsiņš jāja pār kalniņu,
Bišu tropi padusē;
Ei, Ūsiņ, labais vīr,
Nāc manāi dārziņā,
Nāc manāi dārziņā
Bišu tropus aplūkot.
Vainag, manu vainadziņ,
Vairāk zelta, ne sudraba:
Divus liku zelta pušķus,
Trešu tīra sudrabiņa.

Godam dzimu, godam augu,
Godam gribu padzīvot;
Ar godiņu noņemat,
Tautas, manu vainadziņ`.

Dedzi gaiša, uguntiņa,
Tu dzisīsi šovakar;
Vizi, manu vainadziņu,
Tev` noņems šovakar.

Sācin vien es iesāku
Vainadziņu darināt,
Neļauj vairs sveši ļaudis
Līdz galam darināt.

Dārgs bij mans vainadziņš,
Ne ar zeltu atpērkams:
Mātes mātes darināts,
Māmulītes dāvināts.

Pie liepiņas kājas āvu,
Liepā kāru vainadziņu.
No liepiņas ziedi bira,
No vaiņaga sudrabiņš.

Saules meita Bārbaliņa,
Samijam vainugiem!
Tavs bij zelta zīlītēm,
Mans sudraba lapiņām.

Aiz Daugavas lieli meži
Dzeltenām galotnēm.
Es, pa vidu staigādama,
Viju zelta vainadziņu.

Tev, eglīt, piederēja
Visu mūžu zaļi svārki;
Tev, māsiņ, nepiedera
Visu mūžu vainadziņš.

Dedzini, brālīti,
Trejžuburu sveci:
Nu tautas māsiņai
Vainagu ņems.

Es, māsiņ, tev piesaku,
Nevij apšu vainadziņa;
Trīsēs tava valodiņa,
Ar tautām runājot.

Ai, māsiņ, burzgalīt,
Tavu skaistu vaiņadziņu,
Labāk vīru piecietusi.
Ne tik skaistu vaņdziņu.

Caur ābeļu birzi gāju,
Rokā nesu vainadziņu:
Ābelei asi zari,
Saplēš manu vainadziņu.

Man māsiņas tā nav žēl
Kā māsiņas vainadziņa;
Māsiņai staigajot,
Spīdēj` visas sētmalītes.

Kur, Saulīte, tu tecēsi,
Kur tu kārsi vainadziņu?
Tur tu kārsi vainadziņu,
Kur deviņas upes tek.

Pinu, pinu, nenopinu
Ābeļziedu vaiņadziņu,
Abeļziedu vaiņadziņš -
Grūts rnūžiņš dzīvojot.

Vainag, manu vainadziņu,
Bišu spārnu vieglumā;
Apsien mani baltautiemi,
Linu mārka grūtumiem.

Ailu, manu vainadziņu,
Vairāk zelta, ne sudraba!
To noņēma dēlu māte
Kā saulīte rīta rasu.

Kur es kāru cepurīti,
Tur pakāri vainadziņu.
Es paņēmu cepurīti,
I paņēmu vainadziņ`.

Es dzīros šavasaru
Mergiem vīti vainadziņu;
Augsti zied oši, kļavas,
Nevar mergu salasīt.

Kas spīdēja, kas vizēja
Rudzu lauka maliņā?
Tur māsiņa rudzus sēja,
Spīd vizuļu vainadziņš.

Tev, liepiņa, platas lapas,
Apsedz mani migliņā,
Lai migliņa nesabira
Manā zīļu vainagā.

Ejam, bērni, pļaviņā,
Sēžamiesi pulciņā:
Novīsim vainadziņu,
Ar ko Jāni sagaidīt.

Jāņu nakti nepazinu,
Kura meita, kura sieva:
I meitai, i sievai
Zaļi ziedu vainadziņi.

Pinat, meitas, vainadziņus
Jāņa dienas vakarā:
Kam būs greznis vainadziņš,
Tā Jānīša līgaviņa.

Viju Jāņu vakarā
Dārza puķu vainadziņu:
No rozēm, magonēm,
No skaistām klinģerēm.

Aplīgoju ap Jānīti
Savu puķu vainadziņu;
Dieviņš zina, citu gadu
Būs puķīšu vai nebūs.

Es saviju vainadziņu
No zemeņu ziediņiem;
To uzliku galviņā,
Jāņu nakti līgodama.

Jānīts manu vainadziņu
Koku galā vicināja;
Es Jānīša kumeliņu
Ērkšķu krūmu dancināju.

Jāņu nakti, meitiņ, sargi
Savu puķu vainadziņu:
Nakts ir silta, galva karsta,
Novīst puķu vainadziņš.

Mežā dzimu, mežā augu,
Mežā mūžu nodzīvoju;
Mežā mans vainadziņš
Oša lapu darināts.

Es saviju vainadziņu
Trejdeviņi ziediņiem;
To paņēma tautu dēls
Pašā Jāņu vakarā.

Es nopinu vainadziņu
No tiem pura vaivariem;
To uzliku Jānīšam,
Lai tas reibtu nepiedzēris.

Es nopinu Jāņu nakti
Rudzu puķu vainadziņu,
Gribēdama skaidru vīru,
Tīru rudzu maizi ēst.

Man pazuda gredzentiņš
Pašā Jāņu vakarā;
Gredzentiņu meklēdama,
Vainadziņu pazaudēju.

No druviņas pāriedama,
Vārpu viju vainadziņu;
To pārnesu māmiņai
Par launaga nesumiņu.

Saule pina vainadziņu,
Ozolā sēdēdama;
Pin, saulīte, dod man vienu,
Man jāiet tautiņās!

Krustiņiem, celiņiem
Tautu meitas vainadziņš;
Tie krustiņi, tie celiņi
Pieviļ manu bāleliņ`.

No vainaga es pazinu,
Jauna, jauna tā meitiņa:
No vainaga ziedi bira,
No acīm asariņ`s.

Anniņai, māsiņai,
Šķībi stāv vainadziņš,
Ne vakara negaidīs,
Pagalam nokritīs.

Vai tā mana viegla diena
Zem vainaga gulējusi?
Kā nocēla vainadziņu,
Tā nocēla vieglu dienu.

Muļķu, muļķu, tu, māsiņa,
Atdevusi vainadziņu;
Atdevusi vainadziņu
Pret vecām lupatām.

Kariet manu vainadziņu,
Kur actiņas neredzēja;
Acs redzēja, sirds sāpēja,
Galvā likti nedrīkstēju.

Pie ābeles sagšu kāru,
Pie eglītes - vainadziņu:
Lai tas mans vainadziņš
Līdz vecuma nenobirst.

Puķu pinu vainadziņu,
Sudrabiņu taupīdama;
Sudrabiņu sataupīju
Mazajai māsiņai.

Ja būs laba māsīciņa,
Došu savu vainadziņu;
Ja būs kāda šķeterīte,
Likšu pūra dibenā.

Valkā labi, jaunā māsa,
Vecās māsas vainadziņu;
Vecā māsa, tā bij gudra,
Tā ar godu novalkāja.

Vainadziņa vijējiņa,
Kur vaiņaga loku liki?
- Es pakāru liepiņā,
Lai vij citas tautu meitas.

Sila malu tecēdama,
Kronīt' nesu rociņā,
Lai to man nenorāva
Sila doru dējējiņ'.

To celiņu rītā gāju,
To celiņu vakarā;
Pa to pašu aiztecēja
Manis zīļu vainadziņš.

Uz Kurzemi, uz Kurzemi
Mans vizuļu vainadziņš;
Vidzemnieki, bāleliņi,
Nāk pakaļ raudādami.

Bitīt' spārnus šķindināja
Garām manu vainadziņu:
Gribēj' mani ieprecēt
Dravenieka dēliņam.

Zinu, zinu, bet neteikšu,
Kas ozola dobumā:
Bitīt' šuva zelta kroni
Mazajai māsiņai.

Sarkanais āboliņ, 
Kādēļ šogad vēlu ziedi?
Nebūs medus bitītēm,
Ne vainaga galviņā.

Kas kaitēja nedzīvot
Dravinieka līgavai:
Bišu spārnu lindraciņi,
No vaskiem vainadziņš.

Ceļa malas dāboliņš
Nekam lielis nederēja:
Ne bitīte ziedu vilka,
Ne pin meitas vaiņagā.

Es uzliku Jānīšami
Zaļozola vainadziņu,
Lai tas auga, lai zaļoja
Kā zaļais ozoliņš.

Es uzliku Jānītim
Ozoliņa vainadziņu,
Lai Dievs dod Jānītim
Ozoliņa stiprumiņu.

Appušķoju Jāņa tēvu
Ar ozola vainadziņu,
Lai tam auga kumeliņi
Zemi, resni kā ozoli.

Appušķoju Jāņu māti
Liepu lapu vaiņagiem,
Lai tai auga daiļas meitas
Tā kā liepas kalniņā.

Kas tur spīd, kas tur viz
Ozoliņa zariņā?
Tie bāliņa vaska cimdi,
Mans vizuļu vainadziņš.

Bitenieka līgavai
Griķu vainags galviņā,
Griķu vainags galviņā,
Vaska kurpes kājiņā.

Nāc nākdama, vasariņa,
Visi bērni tevi gaida;
Jau ziemiņa kājas āva,
Uz akmeņa tupēdama.

Teciet, bērni, lūkoties,
Vasariņa ziemu kāva;
Ziemai vārtus aizveriet,
Vasarai atveriet.

Kur, bitīte, tu gulēji
Šo garo vasariņu?
-Dziļa purva maliņā,
Zaļozola galiņā.

Pušķojam Jāņu māti
Ar zaļāmi zālītēmi,
Lai pušķoja vasariņa
Ar rudziem, ar miežiem.

Lai vasara, kam vasara,
Jānīšam, tam vasara:
Tam sadila dzelzu vāģi,
Vasariņu vizinot.

Bišu tēvs priecājās,
Šogad laba vasariņa,
Šogad laba vasariņa,
Medutiņa nepietrūka.

Putniņš sēd zariņā,
Zara kanna rociņā.
Šogad laba vasariņa
Par visām vasarām.

Kas, bērziņi, tev apsedza
Tādu zaļu villainīti?
- Vasariņa atnākdama
Atnes zaļu villainīti.

Ko darām, pieci brāļi,
Šādu garu vasariņu:
Uzcērtam dēļu klēti,
Pieberam miežu, rudzu.

Kur, Jumīti, tu gulēji
Šo garaju vasariņu?
- Tīrumiņa vidiņā,
Zem pelēka akmentiņa.

Kas kaitēja man dzīvot
Diža meža maliņā:
Atnāks silta vasariņa,
Būs man daudz darbinieku.

Mārtiņam vīzes pinu
I aukliņas darināju:
Mārtiņš manas govis gana
Visu garu vasariņu.

Dūci, dūci bitenite,
Šūniņāsi guledama,
Salti pūta ziemas vēji,
Tālu bēga vasariņa.
Vāverīte, vāverīte,
Kāds tai daiļš augumiņš:
Kupla aste, garas ausis,
Mazs, apaļš deguntiņš.

Vakars nāca, vāverīte.
Steidzies egles galiņā:
Gara būs šī naksniņa,
Zem eglītes pārgulēt.

Rītiņš ausa, vāverīte,
Steidzies meža biezumāi
Gara bija šī dieniņa,
Meža malā pavadot.

Skopa, skopa vāverīte,
Savas māsas nemieloja:
Pūriņā sapelēja
Aizpērnie kodoliņi.

Vāverīte danci veda
Zem kuplā kadiķīša;
Kā tai bija nedancot,
Pūrā riekstu kodoliņi.

Čabu, čabu vāverīte
Ar meitām kambarī;
Jauni puiši aiz durvīm
Zābaciņus klabināja.

Vāverīte gudra sieva,
Gudri bērnus audzināja:
Pati guļ siliņā,
Bērni sila maliņā.

Vāverīte gudra sieva,
Gudri bērnus audzināja:
Starp priedīti, starp eglīti,
Lai caunīte neredzēja.

Gudra bija vāverīte,
Gudri bērnus audzināja:
Pate brida lielu rasu,
Bērnus laipu laipināja.

Vāverīte malti gāja,
Sesku sūta druviņā;
Samalusi, izcepusi
Panāk sesku celiņā.

Vaļa mana, liela vaļa,
Ko ar vaļu nedarīt:
Izlej' vaska kamaniņas,
Iejūdz' sila vāverīti.

Es aizjūdzu vāverīti
Zaļa vara kamanās,
Aizgrožoju zelta grožu,
Lai neskrej eglājā.

Ej gulēti, vāverīte,
Vakarēju ēdumiņu!
Zīles meita pametusi
Pagrabiņa atslēdziņu.

Ej gulēt, vāverīte,
Nosnaudies vakarā!
Rītā, agri cēlusies,
Noskrej lielu gabaliņu!

Vāverīte danci veda
Zem kuplā kadiķīša.
Kā tai bija nedancot,
Pūrā riekstu kodoliņi.

Nevienam tāda dzīve
Kā tai meža vāverei:
Ir tai sēnes, ir tai rieksti,
Ir tai brūns kamzoliņš.

Vāverīte, kuplastīte,
No zariņa zariņā.
Jo zariņi šūpojās,
Jo astīte svārstījās.

Vāverīte, kuplastīte,
Jaunus puišus kaitināja:
Lec priedē, lec eglē,
Lec kuplā ozolā.

Ak tu, sila vāverīte,
Kam traucēji kumeliņu:
Man izgaisa ūdra josta,
Skaista cauņu cepurīte.

Ai, tīču, tīču,
Vāverīte,
Tu sila vidū,
Es sila malā,
Es tevi no sila
Izlecināšu.

Ai caunīt, vāverīt,
Dod man tavu kažociņ':
Es bij dores dējējiņš,
Naktī guļu siliņā.

Caune silu pārdevus
Vāverīte nopirkusi;
Ir šodien caunes bērni
Ar vāveri ienaidā.

To jums saku, bekotāji,
Rītos ilgi neguļat!
Vāverīte agri ceļas,
Tā tās bekas nolauzīs.

Vāverīte, kuplastīte,
Kas tev kāra šūpulīti?
- Priedes zari, egles zari,
Vēja māte šūpotāja.

Trīcēt trīc ozoliņš,
Kas ozolu trīcināja?
Sudrabota vāverīte
Timerēt timerēja.

Vāverei pieci pirksti,
Pieci zelta gredzentiņi:
Lec priedē, lec eglē,
Zeltu vien birdināja.

Maza, maza vāverīte,
Kas par lielu lēcējiņu!
Vai priedīte, vai eglīte,
Tai tik viens lēcieniņš.
Lielai vēzis mazo kūla,
Kam sajauca ūdentiņu.
Lielā paša vaina bija,
Kam ļipiņu kustināja.

Vēzi, vēzi, sukā galvu,
Sargi savu cekuliņu!
Līdaciņa, gludgalvīte,
Seglo savu kumeliņu.

Simtiņš aiz kalna
Sīkaju putnu
Norēja vēzīti
Upītes malā.

Vēzi, vēzi, sukā galvu,
Atjās tavi precinieki:
Līdaciņa, gludgalvīte,
Zelta grožus kustināja,

Vēzis ņēma līgaviņu,
Asarim saderētu.
- Es vēzim atspītēšu,
Es tam upi izlaidīšu.
- Ja tu upi izlaidīsi
Es tev svārkus sagriezīšu.
Ja tu svārkus sagriezīsi,
Es tev šķēres salauzīšu.
- Ja tu šķēres salauzīsi,
Es kungam apsūdzēšu.
- Ja kungam apsūdzēsi
Cienmātei pārsūdzēšu.
Vilkam labi, vilkam labi,
Ne tam ratu ne ragavu.
Paņēmies āža ragu,
Iet pa silu taurēdams.

Vilkam labi, vilkam labi,
Ne tam ratu, ne ragavu:
No kalniņa uz kalniņu,
No jēriņa pie sunīša.

Kur, vilciņ, krapšķināsi
Ar tiem kaula zābakiem?
- Uz lejniekiem krapšķināšu,
Lejniekiem gobas ņemt:
Citam jērus, kazlēniņus,
Citam mazus kucēniņus.

Kur, vilciņi, cencerēsi,
Kaulu pieši kājiņās?
- Uz jūriņu, uz jūriņu
Mencu kaulus kripšķināt.

Kam, ganiņi, nedzināt,
Kur vakar dzīrātiesi
Vilciņš gauži noraudāja,
Uz cintiņas tupēdams.

Kal, kalēj, ko kaldams,
Nokal man atslēdziņu,
Vilkam mute jāaizslēdz,
Lai ganiņu neklidzina.

No tālienes es pazinu,
Kāds vilkam mundieriņš:
Zili, īsi kamzolīši,
Melni samta zābaciņi.

Ar vilciņu Rīgā braucu
Tēvam pirkti tabaciņu,
Skrej vilciņš, grab ratiņi,
Es pātagu švīkstināju.

Ar vilciņu Rīgā braucu
Tēvam pirkti tabaciņu;
Nopirk' lapas, nopirk' dēli,
Nopirk' pašu griežamo.

Vilciņš gāja pār ežiņu,
Āža ragu taurēdams;
Āža raga nebij žēl,
Paša āža gan bij žēl.

Vilciņš būdu darināja
Biezajā eglājā;
Kad atnāks miglas rīts,
Jēriem brauks ormaņos.

Vilciņš savus zābaciņus
Niedrainē balināja,
Niedrainē balināja,
Rāviņā noskaloja.

Vilkam labi, vilkam labi,
Ne tam ratu, ne ragavu;
Saslien savas stāvas ausis,
Iet pa silu taurēdams.

Vai, dieviņi, vai, dieviņi,
Vilkam liela tēvu zeme:
Visi krūmi, pļavas stūri -
Viss vilkam piederēja.

Kas vilkam miežus sēja,
Kas stādīja apenīšus?
Ik vakarus gavilēja
Smalkā priežu siliņā.

Vaicā lapsa uz vilciņa,
Kur, vilciņ, tauri ņēmi:
Ik vakara gavilēji
Smalkā priežu siliņā.

Vilciņam kāzas bija
Pašē lapu laiciņē;
Pieci vilki panākstē,
Lācis galda galiņē.

Vai, dieviņi, vai, dieviņi,
Vilkam liela tēvu zeme:
Visi krūmi, upes loki -
Visi vilka novadiņi.

Tek vilciņis smilkstēdamis
Garām manu kumeliņu;
Vilciņam kaula zobi,
Man tērauda kumeliņis.

Ar vilciņu mežā braucu,
Lielu krāvu vezumiņu.
Velc, vilciņi, raudādams,
Kam apēdi kumeliņu.

Lieli vilki, mazi vilki
Vāvuļot vāvuļoja:
Lieli vilki ī - ī - ī,
Mazi vilki ņigu, ņegu.

Meža māte man sacīja,
Nava labi mežā iet:
Vilciņš, junka, tek pa mežu,
Azaidiņu meklēdams.

Aiz Daugavas dori dēju,
Cirv's iekrita Daugavā;
Vecainē sienu pļāvu,
Vilks apēda kažociņu.

Ai, vilciņ, ai, vilciņ,
Tu uzaugi nerājams:
Dienu ganus kliedzināji,
Nakti suņus kaucināji.

Kas vilkam vīzes lieca,
Kas aukliņas darināja?
Ik vakaru stabulēja,
Sila malu staigādams.

Vilciņš kliedza, vilciņš brēca,
Vilkam bērni nosaluši:
Vilkam bērni iekrituši
Dziļajā kupenā.

Vilka māte gauži raud,
Nemāk bērni stabulēt;
Lācīšim dlv' bērniņi,
Abi lieli dravenieki.

Kur, vilciņi, čunčināji,
Kaula pieši kājiņās?
- Uz jūrmali čunčināju
Zvejnieciņus apraudzīt.

Kur tu teci, vilku māte,
Vieni sāni nosviluši?
Tec uz Rīgu, vilku māte,
Pasmīdini Rīgas kungus.

Rīgas kungi gauži raud, -
Vilks iekrita Daugavā;
Tā neraud laba vīra,
Kā raud tāda jēru zagļa.

Pieci vilki danci veda
Ap to vienu siena kaudzi;
Citam aste kā kodeļa,
Citam ausis kā lemeši.

Pieci vilki vilku vilka
Pa slidenu ezeriņu;
Otri pieci brīnījās,
Kā tie pieci stīvējās.

Pieci vilki vilku vilka
Pa slidenu ezeriņu;
Visi pieci nepavilka,
Astes vien kustināja.

Pieci vilki vilku vilka
Pa slidenu ledutiņu;
Div' bij kalti, trīs nekalti,
Visi pieci pārtecēja.

Ai, vilciņ, ai, vilciņ,
Tu jau biji nekristīts:
Kurš vien tevi ieraudzīja,
Visi tevi ulināja.

Skaiti, vilks, pātarus!
- Es, tēvs, nemāku:
Kazuļi, jēruļi,
Tie mani pātari.

Vilciņš kliedza, vilciņš brēca,
Vilkam kājas apsalušas,
Vilkam kājas apsalušas,
Purvus, mežus bradājot.

Adiet, meitas, ko adiet,
Vilkam zeķes noadiet:
Vilkam kājas nosalušas,
Dziļu sniegu bradājot.

Vilka māte, nabadzīte,
Bažīties bažījās:
Izstellēj'se savus bērnus
Bez cimdiņa medībās.

Vilciņš kliedz, vilciņš brēc,
Vilkam bērni nosaluši.
Nosalst daži rātes kungi,
Ne vēl tādi jēru zagļi.

Kur, vilciņ, tu tecēsi
Ar tiem kaula nadziņiem?
- Tek' uz Rīgu sūdzēties,
Suņi manu ādu plēsa.

Ar vilciņu mežā braucu,
Krāvu lielu vezumiņu;
Velc, vilciņ, raudādams,
Kam apēdi kumeliņu!

Jūs, bērniņi, nezināt,
Kāds vilkam mundieriņš:
Zili, īsi kamzolīši,
Melni samta zābaciņi.

Sprēdiet, meitas, ko sprēžat,
Vilkam bikses nosprēdiet:
Vilkam bikses nodilušas,
Sila malu ložņājot.
Vītols auga dīķmalā,
Es vītola ēniņā;
Redz vītolu nocērtot,
Man` tautās aizvedam.

Kam tie kalni, kam tās lejas,
Kam tie kuplie vītoliņi?
Rudziem kalni, rudziem lejas,
Bitēm kuplie vītoliņi.

Kādēļ auga vītolņš
Glumajām lapiņām
Mīļa Māra sviestu taisa.
Rokas slauka vītolā.

Vītols auga pagalmā,
Es vītola pakrēslī;
Vītols zarus darināja,
Es darinu vainadziņu.

Nedod mani, māmulīte,
Vītoliņa sētiņā:
Vītolam biezas lapas,
Neredz dienu izaustam,
Neredz dienu izaustam,
Ne saulīti uzlecam.

Skrej, bitīte, kur skriedama,
Skrej manā sētiņā:
Mana sēta zelta kalta,
Sudraboti vītolīš'.
Vilciņš zaķi aicināja
Sava dēla raudzībās.
- Ietin ietu, neliegtos,
Nav man goda kamzolīša.
Mani goda kamzolīši
Paegļos sadeguši...

Jāņu tēvs bēdājās,
Zaķi miežus noēduši;
Tas ir labi, tā vajaga,
Kam miestiņu nebrūvēja.

Zinu, zinu, bet neteikšu,
Kur baltais zaķis guļ:
Aiz upītes kalniņā,
Sīkā kārklu krūmiņā.

Lai bij labi, kam bij labi,
Zaķīšam tam bij labi:
Vai bij ziema, vai vasara,
Pelēks kažoks mugurā.

Zaķīts raud raudādams -
Kur būs ņemt līgaviņu?
Ņem, zaķīti, līgaviņu
No vāveres meitiņām!

Sniegi, vēji putināja,
Meža zvēri kāzas svin:
Lūsīts ņēma caunes meitu,
Zaķīts - sila vāverīti.

Pieci brieži man arami,
Sešas stirnas ecējamas;
Ko darīja zaķa bērni,
Ka žagaru nelasīja?

Zaķis līda līdumiņu,
Lapsa pirti kurināja,
Dzenis kala tipu, tapu,
Raibi svārki mugurā.

Kam tie meži, kam tie sili, 
Kam tie silu paugurīši?
Meži bija zaķīšiem,
Paugurīši bitītēm.

Kas tur kliedza, kas tur sauca
Aiz Daugavas siliņā?
Zaķīts pūta ledus tauri,
Ziemassvētkus vēstīdams.
Zili zied sila ziedi
Zeltītāmi lapiņāmi;
Bitīt skrēja ziediņosi
Zeltītiem spārniņiemi.

Visa bija Jāņu zāle,
Ko plūc Jāņu vakarā:
Vībotnīte, papardīte,
Sarkanais āboliņš.

Skretaliņš, āboliņš
Jaunu meitu Jāņu zāles;
Suņu burkšķi, pupu lēkšķi
Jaunu puišu Jāņu zāles.

Daiļa bija Jāņa māte,
Daiļa Jāņa istabiņa:
Gar griestiem kuplas rozes,
Visa grīda magonēm.

Ai, rozīte, magonīte,
Kam tik agri noziedēji:
Es gribēju līgaviņu
Pušķot Jāņu vakarā.

Es atnesu Jāņu mātei
Raibu pušķi pieplūkusi:
Zilas, baltas, iedzeltēnas,
Kas Jāņos uzziedēja.

Es pārbridu ziedu pļavu,
Samta kurpes kājiņā;
Pilnas manas samta kurpes
Zelta ziedu piebirušas.

Tur atradu, tur atstāju
Bitīt' ceļa maliņā:
Vaska ratus darināja,
Ziedus krāva vezumā. 

Puķes zied ezerā
Dzelteniem ziediņiem;
Jāņa bērni garām gāja,
Aizsprauž puķi aiz cepures.

Plūcat, bērni, zilgalvītes,
Tās pirmās Jāņu zāles;
Saplūkuši zilgalvītes,
Eit' pa ceļu dziedādami.

Gana bija kaimiņmeitas
Puķēm griestus pušķojušas:
Ko tās puķes palīdzēja,-
Kvēpi bija neslaucīti.

Vai, baltais āboliņš,
Neaudz ceļa maliņā:
Ies garām Jāņu bērni,
Tie jau tevi izplūkās.

Es pazinu to celiņu,
Kur gājuši Jāņu bērni:
Viss celiņš nokaisīts
Baltajiem ziediņiem.

Brāļam braucu sievu vest
Ar tām ziedu kamanām,
Strauji laižu no kalniņa,
Lai birst ziedi ūdenī.

Jānīts brauca katru gadu,
Atved ziedu vezumiņu:
Še saujiņa, tur saujiņa,
Lai zied visa pasaulīte.

Līgo lauki, līgo pļavas,
Savas dienas gaidīdami;
Kad atnāca Jāņu diena,
Visiem ziedu seģenītes.

Līdzat, meitas, man dziedāt,
Es ievešu puķītēs:
Viena puķe, trīs lapiņas,
Trejdeviņi ziedi zied.

Bitīt, manu zeltspārnīt,
Tu bij' liela darbiniece:
Tu atnesi sila ziedus
Pār deviņi novadiņi.

Es, pādīti dīdīdama,
Puķes spraudu azotē,
Lai tā auga mana pāde
Kā puķīte dārziņā.

Sīkas puķes, lielas puķes
Ziedēj` visu vasariņu:
Papardītes, gudrinieces,
Tās ziedēja Jāņu nakti.

Ai bitīte, ķepainīte,
Tavi spārni noguruš',
Tavi spārni noguruši,
Saldus ziedus meklēdam'.

Štuki, lieli brīnumiņi,
Bite gāja ubagos:
Ziedu cimdi rociņā,
Vaska kurpes kājiņā.

Bite gāja ziediņos
Pa lielo tīrumiņu:
Vaska kurpes kājiņā,
Zelta ņiedre rociņā.

Ai baltais āboliņ,
Kamdēļ šogad vēlu ziedi?
Nebūs medus bitītēm,
Ne vainaga meitiņām.

Trūka, trūka tev, bitīte,
Kad tev trūka, trūkst man ar:
Kad tev trūka sila ziedu,
Man trūkst vaska ritulīša.

Pļāvējiņi, bāleliņi,
Kam jūs pļaujat āboliņu:
Āboliņam zieda laiks,
Bitītēm medus laiks.

Guli, guli, sila bite,
Lauka bite negulēj':
Visi tavi sila ziedi
Lauka bites rociņā.

Atrod biti, pamet biti
Diža ceļa maliņā:
Bitei rati saplīsuši,
Ziedu lāde vezumā.

Bitenieka līgaviņa
Tek gar sētu dziedādama:
Vaska kurpes kājiņā,
Ziedu cimdi rociņā.

Šķērsu bite mežu skrēja
Ar to ziedu vezumiņu,
Atradusi skabargainu
Jauna puiša dējumiņu.

Es apkalu ozoliņu
Sudrabiņa nagliņām,
Lai bitīte nepaklupa,
Sila ziedus nēsājot.

Krāj, bitīte, saldu medu,
Vēl siliem balti ziedi;
Nāks ziemiņa, nāks viesiņi,
Baudīs, nagus laizīdami.

Skrej, bitīte, ziedu ņemt
Eņģevēra siliņā:
Nu zied visi eņģevēri,
Eņģevēru pazarītes.

Sarkanais āboliņš
Nekam lieti nederēja:
Ne meitiņas kroņus pina,
Ne bitītes ziedu ņēma.

Bitit, zieda neņemies
No sarkana āboliņa;
Tam, bitite, viens bauslitis,
Ka svētdien nesvineji.

Maziņš bija, saldis bija,
Bitit, tavs vezumiņš;
Kārkla ziedi, ievas ziedi
Bij tavā vezumā.

Šūn, bitite, vasku krēslu
Baltābola kalniņā,
Tur tu pate atsasēdi,
Savus viesus mielodama.

- Kad, māsiņa, rozes sēsim,
Kad magones ravēsim?
- Rītā agri rozes sēsim,
Vakarā ravēsim.

Es ar savu čaklumiņu
Lepoties lepojos:
Mirgot mirdz istabiņa,
Zibēt zib rožu dārzs.

Bišu māte, bišu māte,
Nāc manā dārziņā:
Manā rožu dārziņā
Mīksti rožu spilventiņi.

Ņem, bāliņ, baltu zirgu,
Izjāj manu rožu dārzu;
Uzliec savam kumeļam
Rožu deķi mugurā.

Traki traki leišu kungi,
Met bitīti ūdenī;
Nāc, bitīte, kaltēties
Manā rožu dārziņā.

Atenieši vella bērni,
Bitit' meta ūdenī.
Skrej, bitit, žāveties
Manā rožu dārziņā.

Ganiņš kliedza, ganiņš brēca:
Bitīt' rožu dārziņā!
Paši gani nobradāja,
Uzmet vainu bitītei.

Vai, bitīte, nezināji
Manu jaunu rožu dārzu:
Aiz upītes lejiņā,
Istabiņas galiņā.

Ko, bitīt, tu raudāji,
Rožu ziedu locīdama?
-Vējš nolauza ozoliņu
Vaskotām lapiņām.
Sasadzīra div' bagati
Ziemu ciest, nesasalt:
Bitit' koka namiņā,
Rudzits zemes gabalā.

Ko darīji, bāleliņ,
Visu dienu siliņā?
-Bitītēm namu daru,
Lai tās ziemu nesasala.

Dūci, dūci, bitenīte,
Šūniņās gulēdama:
Salti pūta ziemas vēji,
Tālu bēga vasariņa.

Krāj, bitīte, saldu medu,
Vēl siliem balti ziedi;
Nāks ziemiņa, nāks viesiņi,
Baudīs, nagus laizīdami.

Sniega māte, Sniega māte,
Purin' savas villainītes,
Lai nāk sniegi virs zemītes,
Lai bāliņi mežā brauc.

Šūn, bitite, ko šūdama,
Šūn man vaska kamaniņas,
Ka es varu ziemā braukt,
Atvest daiļu līgaviņu.

Skrej, bitite, kur skriedama,
Skrej pie manis ziemu mist,
Es tev došu laukmalā
Sav' praulaiņo ozoliņu.
Gausi nāca, nu atnāca
Tie bagāti Ziemassvētki:
Trīs dieniņas, trīs naksniņas
Nāk pār kalnu kūpēdami.

Ziemassvētki sabraukuši
Rakstītām kamanām;
Zirņi, pupas, rācenīši
Ziemassvētku kamanās.

Ziemassvētki, Ziemassvētki,
Ko jūs labu atnesāt?
Cūkas ausi, kūķu katlu,
Cūkas desu ritulīti.

Simtu cepu kukulīšu,
Ziemassvētku gaidīdama:
Simtiņš nāca ķekatnieku
Tai vienā vakarā.

Sudrabiņa lietus lija
Ziemassvētku vakarā:
Visi sīki žagariņi
Sudrabiņu risināja.

Nākat iekšā, Ziemassvētki,
Nu mēs jūs gaidīsim;
Nama māte durvis vēra,
Rokā gaiša uguntiņa.

Pūti, pūti, ziemelīti,
Ziemassvētku vakarā:
Klētī pūti rudzus, kviešus,
Kūtī bērus kumeliņus!

Visu gadu naudu krāju,
Ziemassvētkus gaidīdama;
Nu atnāca Ziemassvētki,
Nu naudiņa jātērē.

Nāca veci, nāca jauni
Ziemassvētku vakarā:
Jaunie nāca padejot,
Vecie nāca desas ēst.

Tāli, tāli čigānos
Ziemassvētku vakarā,
Lai liniņi gari auga
Mālotā kalniņā.

Eita, bērni, čigānos
Ziemassvētku vakarā;
Dos pupiņas, dos zirnīšus,
Dos cūciņas smecerīti.

Cūkas kājas skuldurītis
Budēlim kulītē,
Lai varētu smagi lekt,
Istabiņu dimdināt.

Kādu dziesmu dziedāsim
Ziemassvētku vakarā?
- Pīrāgam, nabagam,
Abi gali apdeguši.

Vai lielie Ziemassvētki,
Pastaliņu plēsējiņi:
Pieci pāri jau noplēsu,
Vēl kurpītes iznesāju.

Eit' projām, Ziemassvētki,
Ar visām karašām,
Es gaidīšu Lieldieniņas
Ar zaļo rudzzālīti.
Panāksnieki zivis prasa,
Kur man bija zivis ņemt?
Mūs` upē tādas zivis -
Četras kājas, balts vēders.

Siļķīte dziedāja
Dziļā jūrā,
Zvejnieka dēliņa
Gaidīdama.
Reņģīte pati
Tiklā nāca,
Lasis, gudrinieks,
Aizmukāja.

Ķīsīts brauca pār Daugavu
Rakstītās kamanās;
Asarītis zirgu dzina,
Rauda tur kamaniņas.

Līdaciņa velējās
Zaļas niedras galiņā:
Zīda kreklis, zelta vāle,
Sidrabiņa velētava.

Es šķitos gudris būt,
Līdakām jumtu jūmu;
Saskrien vārnas, žagatiņas,
Noēd manu nama jumtu.

Diža, diža tā niedrīte,
Aug ezera maliņā;
Diža, diža tā zivtiņa,
Kura auga jūriņā.

Ķīsīts brauca pa ezeru
Rakstītām kamanām;
Asarim, kučurim,
Vara pīcka rociņā.

Ķīsis brauca pa Daugavu
Rakstītām kamanām.
Kas to ķīsi nepazina,
Cerēj' kādu muižnieciņu.

Tu, siļķīt, sīkzivtiņ,
Tu man maizes arājiņa;
Tu, plekstīt, platspārniņ,
Tu man naudas kalējiņa.

Lasis meta maigu mirgu,
Kad es dzēru Vastlāvos;
Nemet, lasi, maigu mirgu,
Rīt tu būsi iedzirknī.

Ai, menciņa, zeltspārnīte,
Nāc ar mani spēlēties;
Es tev došu kumosiņu
Zīda šņores galiņā.

Siļķītei div' meitiņas,
Staigā, gurnus grozīdamas,
Pretī nāca menču dēli,
Cepurītes cilādami.
Lai to dara, kas to vari,
Es nevaru to darīti.
Es nevaru tumšu nakti
Sīku zvaigžņu izskaitīti.

Mēnesītis nakti brauca,
Zvaigžņu sega mugurā;
Rīta zvaigzne, vakarāja,
Tie mēneša kumeliņi.

Vakardien man palika
Trīs darbiņi nedarīti:
Jūras ogas nelasītas,
Gaisā zvaigznes neskaitītas.

Spoža zvaigzne ieritēja
Manā gultas pagalvī:
Dievs man deva šo naksniņu
Citu jaunu gulētāju.

Zelta zvaigzne atspīdēja,
Pa celiņu man ejot.
Es iegāju istabā,
Zelta zvaigzne aiz durvīm.
Es izgāju no istabas
Zelta zvaigzne aiz durvīm.

Mēnestiņis nakti brauca,
Zvaigžņu sega mugurā;
Rīta zvaigzne, vakarēja,
Tie Mēneša kumeliņi.

Vai tā zvaigzne visu nakti,
Kas uzlēca vakarā:
Ap pusnakti ielidoja
Dvēselīšu namiņā.

Es izgāju no istabas
Zelta zvaigznes skatīties:
Zelta zvaigzne noskanēja,
Pie Dieviņa aiziedama.

Dieviņ, tavu likumiņu -
Tāda diena, tāda nakts:
Cik augšā sīku zvaigžņu,
Zemē sīku akmentiņu.

Aud, māmiņa, zvaigžņu deķi,
Iešu tālu tautiņās;
Aiz Daugavas salti vēji,
Skarba ļaužu valodiņ'.

Tumsa, tumsa, kas par tumsu,
Es par tumsu nebēdāj':
Bij' manam kumeļam
Zvaigžņu sega mugurā.

Spodra zvaigzne debesīs,
Tā iekrita jūriņā;
Trīs dieniņas gaisu jauca,
Kamēr tika maliņā.

Visas zvaigznes vakarā,
Auseklīša vien nebija;
Auseklītis aiztecējis
Saules meitu lūkoties.

Mēnesnīca zvaigznes skaita,
Vai ir visas vakarā.
Visa bija, visas bija,
Auseklīša vien nevaid.
Grūta dzīve arājam,
Vēl grūtāka zvejniekam.
Vētra matus plivināja,
Airis rokas gurdināja.

Ej gulēt, vēja māte,
Sausas egles galiņā:
Jūrā mani bāleliņi
Vakarēju gājumiņu.

Tālu, tālu es redzēju
Zēģelīti līgojam;
Mana austa zēģelīte,
Mans brālītis līgotājs.

Bērni tēvu nepazina,
No jūriņas pārnākam;
Siļķu zvīņu kažociņš,
Jūras putu cepurīte.

Šam bij grūt, tam bij grūt,
Grūt laiviņas stūrmaņam.
Tam bij grābt zelta naudu
Ar abām rociņām.

Kur, vilciņi, tu tecēji,
Kaula pieši kājiņās?
- Uz jūrmalu, uz jūrmalu
Zvejniekiem tiesas spriest:
Trīs zvejnieki saplēsās
Uz to vienu reņģes galvu.

Jūras māte man vaicāja,
Ko dar` mani zvejnieciņi.
Tīklus auda, airus drāza,
Kalniņā sēdēdami.

Siļķes meita man vaicāja,
Ko zvejnieka puiši dar'?
- Tīklus auda, tīklus meta,
Krāģīšos sasēduši.

Kādi bija lences vīri,
Kādi kārbas vilcējiņi,
Vai tie jēdza zeltu smelt,
Kad tas nāca maliņā.

Dod dodama, Jūras māte,
Nekavē zvejnieciņu:
Zvejniekam gara diena,
Uz ūdeņa līgojot.

Teci, mana ošu laiva,
Simtu jūdžu dieniņā;
Es tev došu roņu taukus,
Smalku linu zēģelīti.

Mūs' pašam stūrmanim
Sešas laivas sedumā;
Dod, Dieviņ, to dieniņu,
Pilnas vest maliņā!

Mūsu pašu stūrmanim
Vasku cimdi nodiluši,
Vasku cimdi nodiluši,
Zveja naudu skaitījot.

Kupla liepa jūrmalē,
Tā bij laba zvejniekiem:
Kad pietrūka rīda virve,
Tek pie liepas lūku plēst.

Jūrmalā skaista liepa
Deviņiem žuburiem;
Kam pietrūka zveju virves,
Tas tur kailes darināja.
Simtu gadu tās kailītes
No liepiņas darinātas.

Vakarā iesēdos
Ozoliņa laiviņā;
Rīgā man gaisma ausa,
Vāczemē saule lēca.

Vīri, vīri, kam kumeļi,
Brauksim visi jūriņā,
Brauksim visi jūriņā,
Krausim raudu vezumiņu.

Laiva, laiva, airi, airi,
Tie bij mani bāleliņi:
Laiviņ' lēca augstus viļņus,
Airi vilka maliņā.

Kur, vilciņi, čunčināji,
Kaulu pieši kājiņā?
- Uz rumbiņu, uz rumbiņu,
Pie tiem rumbas zvejniekiem.

Kas kait, kas kait
Zvejnieka sievai?
Viens ķīsis, div' ķīši,
Zupiņa rokā.

Labāk pirku oša laivu
Nekā bēru kumeliņu:
Kamēr bēris auzas ēda,
Tikmēr laiva simtu jūdzu.

Tec, laiviņ, dej, laiviņ,
Ne jūrā celmi aug;
Līdumā celmi aug,
Tur arāji arklus lauž.

Labāk braucu zēģelīti,
Nekā aru slapju zemi:
Zēģelīte zeltu nesa,
Smilšu auzas slapja zeme.

Palīdziet man, māsiņas,
Tiklu mest Daugavā:
Vizēt viz Daugaviņa
Sīkajām raudiņām.

Ezeriņš vizināja
Sīkajām raudinām.
Vai vizini, nevizini
Man bāliņi zvejnieciņi.

Es uzvilku ūdens kreklu,
Smalku zvirgzdu kažociņu,
Lai varētu jūriņā
Ar ziemeli rotāties.

Es zvejnieka meita biju,
Dravenieka līgaviņa:
Es neēdu nemedotu,
Nevalkāju nezeltītu.

Palīdziet man, māsiņas,
Tīklu mest Daugavā.
Virēt vira Daugaviņa
Sīkajām raudiņām.

Guli, guli, līdaciņa,
Ezeriņa maliņā,
Kamēr mani bāleliņi
Žebērkliņus kaldināja,

Laba dzīve, laba dzīve
Ezeriņa maliņā:
Bites līda ozolā,
Līdaciņas murdiņā.

Dziediet, meitas, ko gaidāt,
Prieki nāca šai zemē:
Divi laivas zelta nāca,
Trešā sīka sudrabiņa.